Šīs mājas stāsts aizsākās 1932. gadā, kad uzņēmējs Hanss Permanis iegādājas neapbūvētu zemes gabalu un uzbūvēja šeit divstāvu māju. 

Hanss Permanis (1879-1962) bija dzimis Vendras ciemā un pirms Pirmā pasaules kara darbojās guberņas galvaspilsētā Rīgā, kur 1906. gadā izveidoja krāsns podiņu ražotni. Kā aktieris amatieris viņš jaunībā darbojās Tori ciema biedrībā “Salme”, bet vēlāk – Rīgas Igauņu biedrības teātra grupā. Karls Menings esot pat aicinājis viņu pievienoties teātra “Vanemuine” profesionālo aktieru trupai, taču Permanis atteicies no tā, jo vēlējies darboties savā veiksmīgajā uzņēmumā. Igaunijas Republikas laikā viņa podiņu ražotne darbojās Pērnavas Konses rajonā, Liiva ielas sākumā. 

1932. gadā Permanis iegādājās īpašumu un tāpat kā viņa kaimiņš Vesets, pasūtīja mājas projekta izstrādi Pērnavas arhitektiem Ērikam fon Volfeldam un Aleksandram Nirnbergam. Ēka tika pabeigta 1934. gada vasarā. Permanis palika dzīvot savā līdzšinējā dzīvesvietā blakus Liiva ielas keramikas ražotnei, bet abus dzīvokļus izīrēja. Pirmajā stāvā ievācās mācītāja kundze Emīlija Haselblate (1861-1945), kas nesen bija zaudējusi vīru, kopā ar savu meitu Ellenu (dz. 1901), bet otrajā stāvā – Pērnavas Lauksaimnieku bankas direktors Andrejs Kleins (vēlāk Andress Kalda, 1892-1987) kopā ar savu ģimeni, kalpotāju un auklīti. 1938. gadā Hanss Permanis, kas pēc igauniskošanas bija pieņēmis vārdu Antss Pernoja, pārdeva savu Supeluse ielas īpašumu Kabli ciemā dzimušajam tālbraucējam kapteinim Fricim Bērziņam.

Tālbraucējs kapteinis Fricis Bērziņš 

Fricis Teodors Bērziņš (1891-1972) bija Heinastes veikala īpašnieka Friča Bērziņa dēls, kurš jau kopš agras jaunības strādāja uz Hēdemēstes rēderu buriniekiem. Rīgas jūrskolā viņš apguva kabotāžas kuģu kapteiņa amatu un Tallinas jūrskolā ieguva tālbraucēja kapteiņa dokumentus. 1918. gadā Arhangeļskā Bērziņš apprecēja latviešu izcelsmes kuģa mehāniķa meitu Emīliju Liniņu (1895-1982). Vēlāk Bērziņš strādāja par kapteini uz Igaunijas tirdzniecības flotes kuģiem, tostarp uz Igaunijas lielākā tirdzniecības kuģa “Koidula”. 

1932. gadā, kad Fricis Bērziņš strādāja par kapteini uz pasažieru kuģa “Kungla”, ģimeni piemeklēja liela traģēdija – kāds 15 gadus vecs skolēns greizsirdības dēļ uz ielas nošāva viņu 13 gadus veco meitu Maigu (1920-1832) un pēc tam nošāvās arī pats. Pēc vienīgā bērna nāves kapteiņa ģimene nolēma adoptēt meitas skolas biedreni un labāko draudzeni Helēni Kulmani(1920-?), kura bija augusi Lūnjas pagasta kurpnieka Andreja Kulmaņa (1888-1931) astoņu bērnu ģimenē un nesen palikusi bez tēva. Meitenes mātes pretestības dēļ tas gan palika oficiāli neformēts, tomēr Bērziņu ģimene turpmāk atbalstīja viņas mācības, piedāvāja iespēju vasarās atpūsties viņu Pērnavas mājā un uz audžutēva vadītajiem kuģiem doties līdzi ceļojumos uz ārzemēm. 

1940. gada jūnija apvērsuma laikā Helēne, kura tajā pašā gadā bija pieņēmusi igaunisku vārdu Lēna, atpūtās Pērnavā, Bērziņu ģimenes Supeluse ielas mājā. Pēc atgriešanās Tallinā, viņa nolēma pievienoties komunistiem – visticamāk, meitenes pārliecību bija ietekmējusi un veidojusi viņas izcelsme no nabadzīgas vides un viņas brāļu un māsu nostāja. 

Pēc kara sākuma Lēna iestājās izpletņlēcēju kursos un, tuvojoties frontes līnijai, evakuējās uz padomju aizmuguri, kur, pateicoties vācu valodas zināšanām, nonāca Kronštates izlūku skolā. 1942. gada septembrī viņā kā izlūks tika nosūta uz vācu okupēto Igauniju. Trīs mēnešus viņai izdevās slepeni darboties Tartu apkārtnē, bet decembrī viņa nonāca Pērnavā, no kurienes sūtīja uz padomju aizmuguri izlūkošanas datus par Pērnavas ostā esošajiem vācu kuģiem un ledus apstākļiem līcī.

Lēna Kulmane tika arestēta 1943. gada 2. janvārī Reuges pagasta Lūtsnikas ciemā, savas māsas Olgas mājās. Oficiālā padomju propagandas versija par viņas turpmāko likteni gan atšķiras no šodien vispārpieņemtās versijas. Saskaņā ar padomju versiju Kulmane savu padomju dzimteni nenodeva un tika nošauta 1943. gada 6. martā . 2000. gadā laikraksts “Postimees” publicēja citu versiju par notikušo, saskaņā ar kuru Lēna Kulmane, glābjot sevi un savus tuvos, esot piekritusi sadarbībai ar vāciešiem, viņai tikusi piešķirta jauna identitāte un, vācu spēkiem atkāpjoties, 1944. gadā viņa devusies uz rietumiem. 

Tā kā neviena no versijām nav guvusi galīgu apstiprinājumu, ir skaidrs, ka padomju propaganda padarīja Lēnu Kulmani par mocekli un 1965. gadā viņai pēc nāves, vai varbūt “pēc nāves” tika piešķirts Padomju Savienības varones nosaukums, kam par godu tika nosauktas gan ielas, gan pionieru nometnes visā Padomju Savienībā. 

Nacionalizācija 

Bērziņa Supeluse ielas māja tika nacionalizēta pirmajā padomju varas gadā. Un, lai gan sekojošās vācu okupācijas laikā viņš pieprasīja taisnīguma un privāttiesību atjaunošanu, kā arī padomju varas atņemtā nekustamā īpašuma atgriešanu, 1944. gadā viņš tomēr nolēma bēgt uz Zviedriju. 

Supeluse ielas nams, tāpat kā blakus esošais Veseta nams tika nodots sanatorijas Nr. 2-4 pārziņā (vēlākā sanatorija “Rahu”), un mājas desmit istabās turpmāk tika izmitināti atpūtnieki no visas Padomju Savienības. 1994. gadā māja tika atgriezta likumīgajiem mantiniekiem un drīz vien tika pārdota tālāk. 1999. gadā ēka tika atjaunota un pārbūvēta par dzīvojamo māju ar pieciem dzīvokļiem, bet vēlāk – par pansionāta ēku.