Somā nacionālais
parks

1993. gadā izveidotais Soomaa Nacionālais parks ir otrs lielākais nacionālais parks Igaunijā. Uz Pērnavas un Viljandi robežas esošais Soomaa parks ar saviem lielajiem, cilvēku gandrīz neskartajiem purviem un dabīgajām līkumainajām upēm ir viena no Igaunijas dabas pērlēm. Somaa apkārtnē bez Nacionālā parka ir arī daudz kultūrvēsturisku vērtību: Sūrekepu (Suure-Kõpu) muiža, Tori zirgaudzētava un Kurgjas lauku muzejs, un apriņķa uzņēmumu daudzveidīgie un katram gadalaikam piemērotie dabas tūrisma pakalpojumi. Patstāvīgajiem ceļotājiem Soomaa Nacionālajā parkā un tās tuvējā apkārtnē, kas aptver platību no Kurgjas līdz Viljandi un Pērnavai, ir vairāk nekā 50 dažādu publiskai lietošanai paredzētu RMK (Igaunijas Valsts mežu pārvaldes centra) atpūtas vietu.

Pieci gadalaiki

Soomaa ar savu daudzveidīgo ainavu, purviem, palieņu pļavām un kāpām piedāvā jaunu un pārsteidzošu pieredzi ikvienā gadalaikā. Vissavdabīgākā Soomaa Nacionālā parka iezīme ir vietējo ciemu iedzīvotāju, tā sauktais, “piektais gadalaiks”. Kā stāsta vietējie iedzīvotāji, viņiem ir pieci gadalaiki: pavasaris, vasara, rudens, ziema un pali. Ja no rīta izkāpjot no gultas kājas nācās mērkt ūdenī, ļaudis reiz sacīja: “Re, viesis istabā!“.

Palu laikā pa apkārtni var pārvietoties galvekonārt ar kanoe laivām, kajakiem vai vienkoka laivām, piedāvājot apskatīt vietas, kur citādi var nokļūt tikai ziemā, kad viss ir klāts ar ledu un sniegu. Upes, tāpat kā palieņu pļavas un purvainaie meži, ir saglabājušas savu dabisko izskatu un senatnību. Palu laikos, slīdot pa ūdeni, var redzēt dzīvniekus un putnus, kas parasti ir paslēpušies no cilvēkiem meža biezokņos vai upju krastos vasaras laikā.

Pavasara pali reizēm paceļas tik augstu, ka tie var sev līdzi aiznest arī koku krāvumus tāpat kā vieglākas ēkas. Upes un plūdi ir ietekmējuši vairāku Soomaa tradīciju attīstību un saglabāšanu. Viena no raksturīgākajām ir vienkoka laivu darināšana, un šīs prasmes tiek nodotas tālāk arī mūsdienās. Senos laikos agrīnā pavasara paliem ļaudis gatavojās jau laicīgi – tika cepts daudz maizes, apkārt dārziem tika sakrauti baļķi, augļu kastes tika paceltas uz paliktņiem un uz grīdām krusteniski salika un sanagloja kopā dēļus, lai pali neaiznestu tos no vietas – augstais ūdens līmenis reizēm saglabājās pat pāris nedēļas.

Soomaa pat dzīvojamās ēkas tika celtas citādi kā citviet Igaunijā – ar galvenajām durvīm ar skatu pret upi, jo tā bija vieta, pa kurieni viesi ienāca un izgāja.