1887. gadā Francis Bitners Nikolai un Supeluse ielu stūrī uzbūvēja dzīvojamo māju. Pēc neilga laika tai pievienojās arī pagalma māja ar nelielu dzīvoklīti. Padomju laikā mājas tika nodalītas kā atsevišķi īpašumi, un tām tika piešķirtas atšķirīgas adreses. 

 Kopš gadsimtu mijas māja piederēja krāsotājam Gustavam Espem (1864-1944), kurš uz sievas dzimto pilsētu Pērnavu bija pārcēlies no Rakveres. 1892. gadā viņš bija apprecējis Pērnavas meiteni Paulīni Luīzi Radziborinsku (1866-1939), kura pēc ģimenes leģendas bija Vidzemes guberņas laikā šeit ieceļojuša poļa pēcnācēja. Paulīnes tēvs bija pilntiesīgs Pērnavas pilsonis, bārddzinis Ciprjans Ratziborinskis(dz. 1824). 

Gustavs Espe kļuva par aktīvu Pērnavas pilsoni, un divas reizes tika ievēlēts pilsētas domē. Viņš bija 1902. gadā notikušo Pērnavas II Dziesmu svētku organizācijas komitejas loceklis (1902), tāpat, piemēram, Pērnavas pilsētas Ielu uzkopšanas komitejas loceklis. 1919. gadā viņš palīdzēja organizēt pirmo Igaunijas Republikas gadadienas svinēšanu pilsētā, un bija Pērnavas Mājīpašnieku biedrības valdes loceklis. 

Pateicībā par ilgo kalpošanu Pērnavas Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības kārtībnieku grupā, 1936. gadā viņš tika ievēlēts par biedrības goda locekli. 

Pēc profesijas Gustavs Espe bija krāsotājs, viņš krāsoja mājas un izgatavoja dažādus reklāmas plakātus. “… pastaigājoties pa Pērnavas parku celiņiem un ejot pa pilsētas ielām, pašam negaidīti apjaut, kāds ir Pērnavas populārākais vārds. G. Espes vārds rotā katru, vai gandrīz katru izkārtni, neatkarīgi no tā, vai tā ir no metāla, koka vai vienkārši uz sienas uzkrāsota reklāma.” (citāts no laikraksta “Tallinna Post”, 1935. gada 12. jūlijs) 

Turklāt viņš kā amatieris aizrāvās arī ar mākslu. Viņa radošais mantojums lielākoties nav saglabājies, un tādēļ arī nav pamatīgi izpētīts. Ir saglabājušies divi Espes darbi, kas glabājas pie Paulīnes radinieku pēcnācējiem. Par godu darba jubilejai publicētajā apsveikumā Espe ir raksturots kā cilvēks, kas atbilst atmodas laika ideāliem, kam raksturīgs ideālistisks un nacionāls gars. Gustavs Espe nomira 1944. gadā. 

Īpašumu mantoja Espes dēls Ēriks Adalberts Espe (1898-1960), kurš bija studējis Sanktpēterburgā un Rīgas Politehniskajā institūtā un kopš 1928. gada vadīja Tallinas Galveno muitas pārvaldi. Ēriks Espe, kas bija piedalījies Brīvības cīņās kā bruņuvilciena kapteinis, izglābās no padomju represijām tikai tāpēc, ka 1941. gadā viņš tā dēvētās rezerves oficieru mobilizācijas ietvaros tika iesaukts Sarkanajā armijā. Pēc kara viņš apmetās uz dzīvi vecāku mājā Pērnavā, kur viņam tika piešķirts neliels dzīvoklītis. Pēc Ērika Espesnāves 1960. gadā, viņa mantiniece, māsa Hilda, kas bija emigrējusi uz Amerikas Savienotajām Valstīm, pārdeva mājā esošos dzīvokļus dažādiem īpašniekiem. 

Gadu gaitā dzīvokļu īpašnieki pastāvīgi mainījās, līdz 1974. gada martā zemes gabals tika sadalīts divos īpašumos − stūra dzīvojamā māja ieguva adresi Võidu 32 (tagad Nikolai 32), bet kādreizējā pagalma māja, kas bija pārbūvēta par dzīvojamo ēku, saglabāja adresi Supeluse 5. 

Kafejnīca “Supelsaksad” 

2009. gada decembrī vecajā koka namā tika atvērta romantiska kafejnīca, kuras krāsām bagātais un nostalģiskais interjers (interjera dizains: Ruta un Anna Huimerindas) ir veltījums pirmās republikas laika kūrortu kultūras zelta laikmetam. Kafejnīca ir saņēmusi Igaunijas Interjera dizaineru asociācijas piešķirto ēdināšanas iestādes labākā interjera balvu un 2012. gadā – Igaunijas “Sudraba karotītes” balvu kā labākā kafejnīca.