19. gadsimta pirmajā pusē pilsētas nocietinājumu dienvidos esošā neauglīgā, pārmērīgi mitrā un bieži applūstošā zeme tika izmantota tikai ganībām un siena pļavām. Cik zināms, pirmā vasaras muiža Pērnavas pašreizējās Supeluse ielas malā tika uzbūvēta 1857. gadā. 

Šo vasaras muižu nodēvēja par Bēkenhofa (Bööckenhof) muižu par godu tirgonim un korķa fabrikantam Frīdriham Oskaram Voldemāram fon Bēkem, kurš to iegādājās 1876. gadā. 

Vasaras muiža jūras malā 

Šī ir Pērnavas kūrorta rajona vecākā saglabājusies koka ēka, kas celta vēlīnā klasicisma stilā ar nošļauptu jumtu, kuras priekšējo fasādi grezno laikmetam raksturīgā Toskānas tipa kolonāde, seši rūtoti logi ar slēģiem un jumta mansardi. 

 Sākotnēji Bēkenhofa bija nomaļi stāvošs un jūras vējiem atklāts ēku komplekss, ko ieskāva ganības. 

Situācija sāka mainīties tikai 19. gs. 90. gados, kad līdz ar kūrorta attīstību pieauga interese par piekrastes zemēm. Aktivizējoties būvniecībai, tika sadalīta arī daļa no vasaras muižas zemēm, kas līdz šim bija sniegušās līdz Mere bulvārim, un Bēkenhofas kaimiņos tapa vesels jaunu vasaras villu ansamblis (šobrīd Suvituse iela) un tostarp arī Bööcke iela (šobrīd Eha iela). Pēc Oskara fon Bēkes nāves par Bēkenhofas īpašnieci vispirms kļuva viņa atraitne Anna Amālija, bet 1926. gadā tā pārgāja dēla, ķeizariskā galma orķestra vadošā čellista Raimonda Bēkes (1871-1940),īpašumā, kurš bija atgriezies no Krievijas. 

Pērnavā dzimušais

starptautiski atzītais čellists Raimonds Frīdrihs Augusts fon Bēke (1871-1940) pēc Pērnavas Zēnu ģimnāzijas pabeigšanas 1888. gadā sāka mācīties Pēterburgas konservatorijā. Pēc studiju pabeigšanas 1894. gadā viņš kļuva par pasniedzēju, un vispirms strādāja Kazaņas Mūzikas skolā, bet vēlāk Krievu Ķeizariskās mūzikas biedrības Rīgas Mūzikas skolā. 1917. gadā viņš pameta revolūcijas pārņemto Pēterburgu un atgriezās dzimtenē. 1919. gadā viņš tika uzaicināts vadīt čella klasi Tallinas Augstākajā mūzikas skolā, bet no 1923. gada viņš strādāja 

Tallinas Konservatorijā, ieliekot pamatus Igaunijas profesionālajai čella mācībai un koncertdarbībai. 

Dendrologs Karls Auns 

Laikā, kad mājas īpašnieks dzīvoja Tallinā, vasaras muiža tika izīrēta. Labu laiku šeit dzīvoja starptautiski pazīstamais dendrologs un Igaunijas 

akadēmiskās mežzinātnes pamatlicējs Karls Eduards Auns (1861-1945). Veru apriņķa saimnieka ģimenē dzimušais Auns, iespējams, bija pirmais igaunis, kurš 1885. gadā ieguva augstāko izglītību mežsaimniecības jomā Petrovskas Lauksaimniecības un meža akadēmijā, un pēc tam strādāja par mežzini Viru apriņķī, Rīgā un Kilingi mežniecībā. 1926. gadā viņš pameta dienestu un pārcēlās dzīvot uz Pērnavu, kur turpināja darboties savā nozarē, veicot dažādus dendroloģiskos pētījumus. Koncentrējoties uz vītolu sugām, viņš tuvējā pludmales parkā identificēja 14 vītolu sugas un vairākus to hibrīdus. 

Nacionalizācija 

1935. gadā mājās atgriezās Raimonds Bēke, kurš veselības pasliktināšanās dēļ bija pametis profesora amatu konservatorijā. 1940. gada 9. septembrī mākslinieks ar aristokrātisko uzvedību un mākslinieka garu nolēma doties labprātīgā nāvē. Pēc bijušā skolnieka atmiņām, kurš viesojās pie Bēkes, viņš esot bijis emocionāli ļoti nomākts, vērojot kā Supeluse ielā un otrpus ielai esošajā Piejūras parkā rosās sarkanarmieši un viņu militārā tehnika – tas bija tieši tas, no kā viņš pirms divdesmit gadiem bija bēdzis no revolūcijas pārņemtās Petrogradas.

 Padomju okupācijas varas iestādes nacionalizēja Bēkenhofu, un 1941. gada 13. martā kūrorta centrā esošā māja tika nodota Pērnavas kūrorta pārziņā, un šeit tika izvietots sanatoriju saimnieciskās nodaļas būvniecības iecirknis. 

 Šo funkciju ēku komplekss saglabāja arī sekojošās vācu okupācijas un atjaunotās padomju varas periodā – šeit atradās Kūrortu pārvaldes birojs un darbnīcas. Ēkas centrālajā daļā atradās būvniecības iecirkņa vadītāja un brigadieru kabineti, bet mājas aizmugurējā daļā esošajā piebūvē, kas uz šodienu jau ir nojaukta, darbojās skārdnieku un atslēdznieku darbnīcas. 1955. gadā ēkas, kam jau bija nepieciešams kapitālais remonts, pārgāja sanatorijas Nr. 4, un pēc tās likvidēšanas – sanatorijas Nr. 2 (vēlāk “Rahu”) pārziņā. 

 Vēlākajos gados mājā bija tikai nelielas dzīvojamās istabas ar koplietošanas virtuvēm un tualetēm kūrorta personāla izmitināšanai, un uz šo brīdi tās ir privatizētas kā dzīvokļu īpašumu.