Saskaņā ar pilsētas domes projektu uz zemes gabala bija plānots izbūvēt Nikolai ielas pagarinājumu Aia ielas virzienā. Nezināmu iemeslu dēļ pilsēta savas pirmpirkuma tiesību neizmantoja, un 1900. gadā Anna Rudakova pārdeva īpašumu kaimiņos, Supeluse 2, dzīvojošajam Heinriham Švarcam. 

Heinrihs Švarcs drīz vien to pārdeva tālāk, un par tājauno īpašnieku kļuva Pērnavas ostas kapteiņa palīgs Aleksandrs Konks (1876-?). Konks, kas sākotnēji strādāja par kolēģijas sekretāru, bet vēlāk uzkalpojās līdz ostas kapteiņa un Pērnavas muitas priekšnieka amatam, 1906. gadā zemes gabala dziļumā uzbūvēja nelielu koka namiņu. 

1915. gadā viņš apprecēja savu māsīcu, Pērnavas meiteņu ģimnāzijas matemātikas skolotāju Ellu Amāliju Pahlu(1879-?). Viņu mātes bija māsas un no Polijas ieceļojušā Stefana Koserovska pēcnācējas. Kā zināms, 1833. gadā Rīgas rūpnieks J. K. Vērmanis pārcēla uz šejieni Polijā apmēram pirms desmit gadiem izveidoto tekstilizstrādājumu rūpnīcu kopā ar apmācītiem meistariem, un šeit tika izveidota tekstilizstrādājumu fabrika “Sindi Kalevivabrik”. Īsā laikā Sindi fabrika kļuva par Vidzemes guberņas lielāko rūpniecības uzņēmumu un vienu no cariskās Krievijas lielākajiem tekstilrūpniecības uzņēmumiem. 1858. gadā Allikukivi ciematā tika atvērta tekstilrūpnīca “Voltveti”, uz kuru  tika pārvesta daļa meistaru no Sindi fabrikas, tādēļ Aleksandrs un Ella Amālija piedzima Allikukivi fabrikas ciematā. 

Aleksandrs Konks ieguva pamatizglītību Pērnavas sākumskolā un pēc tam sešus gadus turpināja mācības Peltsamā Aleksandra skolā, kuru viņš pabeidza 1895. gadā. Tālākās mācības materiālu iemeslu dēļ palika nepabeigtas. Aleksandrs vispirms iestājās darbā Pērnavas apriņķa policijā, bet no 1901. gada strādāja Pērnavas muitas pārvaldē par noliktavu un kuģu uzrauga palīgu.  

Neuzceltā kino ēka 

Aleksandrs Konks bija ambiciozs vīrs. Gruntsgabala aizmugurējā daļā uzbūvētajai dzīvojamai mājai bija perspektīvā jāpārtop par pagalma namu, bet tā priekšā, ielas malā, bija plānots būvēt lielāku ēku. Vispirms viņš plānoja šeit uzbūvēt Pērnavas greznāko kino ēku (1911. gada projekts), pēc tam – divstāvu akmens īres namu (1913). Nezināmu iemeslu dēļ abas <7>ēkas tomēr palika neuzbūvētas. 

Pirmajā pasaules karā muitas pārvalde tika evakuēta uz Kurskas guberņu, taču pēc gada Aleksandram izdevās atgriezties Pērnavā, un 1919. gada 1. jūnijā viņš tika iecelts par Pērnavas muitas pārvaldes vadītāja pienākumu pildītāju. Dažus gadus vēlāk, 1923. gada aukstajā ziemā, vienā no revīzijas braucieniem uz Meisakilu jau padzīvojušais vīrs, pārvietojoties zirgu pajūgā, smagi apsaldējās un līdz pat dzīves nogalei cīnījās ar hronisku nieru iekaisumu. 1925. gadā jūlijā viņš pret paša gribu tika iecelts par Paldiski muitas priekšnieku, bet tā paša gada oktobrī viņš lūdza sevi atbrīvot no amata, kā iemeslu, visticamāk pamatoti, norādot tur esošā dienesta dzīvokļa ārkārtīgi mitro un veselībai kaitīgo stāvokli, un devās pensijā. Konks lūdza piešķirt viņam valsts pensiju, un par ģimenes vienīgo strādājošo apgādnieci kļuva viņa sieva. 

Līdz pirmajam pasaules karam Ella Amālija Konksa strādāja par skolotāju Pērnavas meiteņu ģimnāzijā, bet vēlāk – vietējā Vācu privātģimnāzijā, tāpat, spriežot pēc avīzēs atrodamajiem sludinājumiem, viņa periodiski piepelnījās, pasniedzot matemātikas privātstundas. Viņu vienīgais dēls Aleksis (dz. 1917) pēc Vācu ģimnāzijas pabeigšanas iestājās Tartu Universitātē, kur tehniskajā fakultātē ieguva būvinženiera izglītību. Vācbaltiešu izceļošanas viļņa noslēgumā, taču ne gluži 1939. gadā, ģimene nolēma doties uz Vāciju. 1941. gada vietējā avīzē “Töörahva Hääl” tika publicēts sludinājums par viņu mēbeļu un kustamās mantas izpārdošanu. Bija nepieciešams pārdot arī Supeluse ielas ēku, kurā ģimene bija mitinājusies. To iegādājās kādreizējais Kastnas veikalnieks ar ļoti raibu pagātni Augusts Kasks (1896-1942). Vienīgā liecība par Konksu ģimenes turpmāko likteni ir publikācija avīzē, no kuras var secināt, ka pēc kara ģimene nonākusi Austrijā. 

Nacionalizācija 

Situācija Igaunijā strauji kļuva traģiska. Tikai dažus mēnešus vēlāk, 1941. gada 14. jūnijā, aizsargs un aizsargu rotas komandieris kapteinis Augusts Kasks tika izsūtīts. Kopā ar viņu izsūtījumā devās arī ģimene – sieva Anna Sofija ar četriem maziem bērniem. 

Viņu vietā Supeluse ielas mazajā namā tika izmitinātas Sarkanās armijas karavīru ģimenes. 1942. gada 17. augustā Sosvas nometnē Kasks tika nošauts, bet atraitne ar bērniem 1956. gadā atgriezās Igaunijā. Taču sakarā ar to, ka mājas pirkšanas-pārdošanas līgums nebija oficiāli noformēts, atgriešanās savās mājās ģimeni bija liegta.  Arī pēc padomju varas krišanas māja ģimenei netika atgriezta. 

Šodien mājā ir 4 dzīvokļi, kas pieder dažādiem īpašniekiem.