Mazā, vienstāvu priekšpilsētas māja tika uzcelta 1879. gadā. Šis ir vienīgais Supeluse ielas nams, kas līdz pat šai dienai ir palicis vienas ģimenes īpašumā. 

Pirmais zināmais zemes īpašnieks bija Mihels Šneiders (1831-1870), kurš bija dzimis Halingas ciemā kā Mihkels Kingseps un jaunībā ieradies Pērnavā, lai meklētu iztiku. Pēc apprecēšanās 1866. gadā viņš negaidīti nomira. Par to rakstīja arī vietējā avīze “Perno Postimees”, norādot uz vairāku jaunu vīriešu neseno aiziešanu, un izsakot brīdinājumu dzejas formā: “Kas šeit ir vesels vēl kā rutks, Tas rīt jau slims un nāves ņemts”. Viens no nesen aizsaulē aizgājušajiem bija zemes mērnieks no Pērnavas, MihelsŠneiders. 

Supeluse ielas zemes gabalu mantoja viņa jaunā sieva Marija, kas pēc dažiem gadiem atkal apprecējās, un kļuva par Mariju Pajo (1845-1927). Marija bija dzimusi Pērnavas Rīgas priekšpilsētā, un viņas tēvs Pēts Tomsons, kas bija ieradies Pērnavā no Tori ciema, strādāja par zelli Hansa Dītriha Šmita dzirnavās. Jaunā atraitne, kurai no iepriekšējās laulības jau bija meita, drīz vien apprecējās ar Testamā apriņķa galdnieku un mēbeļnieku Jakobu Pajo (1843-1930), un ģimenē piedzima vēl divi bērni. 

Uz mantojumā saņemtā zemes gabala, kas tolaik vēl sniedzās līdz Sääse ielai, Marija Pajo 1879. gadā uzbūvēja nelielu koka mājiņu, kuras fasāde bija vērsta uz Baade ielu. Mājas sākotnējie būvniecības plāni nav saglabājušies, taču ir saglabājies 1880. gadā izstrādātais projekts, ar kuru koka namam jūras pusē tika piebūvēta neliela stikla veranda. 

1899. gadā, visticamāk, ņemot vērā augošās kūrortpilsētas atpūtnieku pieprasījumu pēc īres dzīvokļiem, Pajo ģimene pārbūvēja savu pagalma palīgēku par dzīvojamo māju ar diviem dzīvokļiem. Ģimene pati ievācās uz dzīvi pagalma mājā, bet ielas māja tika izīrēta. 

Marija Pajo nomira 1927. gadā, bet viņas vīrs, kurš par mājas īpašnieku kļuva jau ļoti pieklājīgā vecumā, devās aizsaulē dažus gadus pēc sievas. Īpašumu mantoja viņu bērni – zeltkalis Eduards un meita Marta Marija. 

 Eduards Pajo (vēlāk Paju, 1873-1951) 1911. gadā pārcēlās uz Pēterburgu, kur apprecēja vietējās igauņu draudzes meiteni Johannu Rādiku, kas bija dzimusi Sindi ciemā. Vēl dzīvojot Pērnavā, Eduards darba nespējas dēļ sevi pozicionēja kā “bijušo zeltkali”, un par viņa galveno iztikas avotu kļuva no Supeluse ielas telpu izīrēšanas gūtie ienākumi. 1928. gadā mājas īpašnieks noslēdza vienošanos ar Pērnavas apņēmīgo konditoru Gustavu Telpu, kurš vēlējās mājā atvērt maiznīcu, bet mājas pagalmā – vasaras kafejnīcu.  

Gustavs Telps un vasaras kafejnīca “Silvia” 

Tori ciemā dzimušais Gustavs Telps (1892-1947) pēc pasaules kara Pērnavas vecpilsētā bija izveidojis maiznīcu, kurā strādāja seši darbinieku un kas sākumā darbojās adresē Nikolai 5, bet vēlāk – Nikolai 11. 1924. gadā laikrakstu slejās Telpam izcēlās vārdu kauja ar viņa senāko konkurentu Damkmani, kurš paziņoja, ka “Telps nav nekāds izglītots konditors, kā viņš sevi reklamē, bet gan vienkāršs maiznieks.” Nākamajā avīzē Telps pieprasīja atvainošanos un norādīja, ka viņa prasmes un augsto līmeni apliecina gan kuplais klientu skaits, gan augstās vietas konditorejas izstrādājumu izstādēs, “par ko konkurējošais konditorejas meistars var vien sapņot”. Telps patiešām bija ļoti atzīts konditors, un, kad pēc dažiem gadiem tika izveidota Pērnavas Maiznieku biedrība, kuras biedru skaits sasniedza gandrīz pussimtu, Telps tika ievēlēts arī tās valdē. 

1928. gadā viņš saņēma pilsētas domes atļauju atvērt vasaras kafejnīcu Supeluse 19 pagalmā.

Pēc arhitekta Sosāres projekta tika ierīkots mājīgs dārzs ar nelieliem paviljoniem, kuros bija izvietoti galdi, un lielāks “izklaides nams”, kur tika iekārtota telpa ar deju grīdu un vietu orķestrim. Vasaras dārzs “Silvia” tika atklāts svētdien, 1928. gada 26. maijā, un tas uz ilgiem gadiem kļuva par pludmales zonas populārāko atpūtas vietu

No rītiem maiznīcā varēja iegādāties svaigas kafijas maizītes, kā arī baltmaizi, saldskābo un rudzu maizi. Par Telpa ambīcijām liecina arī fakts, ka nākamajā gadā viņš par miljonu centu iegādājās tiesības sniegt ēdināšanas pakalpojumus Endlas biedrības namā. Arī šeit viņam bija lieli plāni – izveidot restorānu ar nosaukumu “Silvia”, noalgot nēģeru džeza orķestri un iekārtot ziemas dārzu. 

Šis plāns šādā formā tomēr netika īstenots, turklāt 1932. gadā viņam radās domstarpības ar Supeluse 19 īpašnieku Eduardu Pajo, un nākamajā sezonā “Silvia” jau bija pārcelta uz Blumenfelda māju adresē Supeluse 13. Strīds ar iepriekšējo mājas īpašnieku nonāca līdz tiesai – Pajo apsūdzēja Telpu par žoga zādzību no pagalma, bet Telps savukārt vērsās pret Pajo, apsūdzot viņu fiziskā vardarbībā. 

Supeluse 19 mājā vēlāk darbojās arī citu īrnieku kafejnīcas un ēdnīcas, un pēdējā īrniece bija kāda Irēne Čaplinska, kas te darbojās 1939. gadā. 1941. gadā padomju vara rekvizēja ielas mājas dzīvojamās telpas sarkanarmiešu izmitināšanai. 

Izsūtīts ticības dēļ 

1951. gada 1. aprīlī deportācijas operācijas “Sever” ietvaros Eduards Pajo kopā ar sievu tika izsūtīts uz Sibīriju. Šī operācija būtībā bija “tīrīšana” uz ticības pamata, kuras laikā no pastāvīgajām dzīvesvietām tika izsūtīti Jehovas liecinieki, kuri tika uzskatīti par padomju varai naidīgi noskaņotiem. No Igaunijas PSR tika izsūtīti aptuveni 300 cilvēki, bet no Baltijas, Baltkrievijas un Ukrainas kopā apmēram 9000 cilvēku. Eduards nomira pa ceļam uz izsūtījuma vietu un tika apbedīts Sverdlovskas dzelzceļa kapsētā. Sieva Johanna izsūtījuma laiku pavadīja Tomskas un Karagandas apgabalos un tika atbrīvota 1957. gadā.

 Bez saimnieka palikušās mājas adresē Supeluse 19 tika iekļautas pilsētas dzīvojamajā fondā, un ar tām sāka nodarboties vietējā pašvaldība. Divās mājās kopā bija pieci dzīvokļi, bet, tā kā daži no tiem bija komunālie dzīvokļi, tad kopumā tajos mitinājās 7 ģimenes. Tā kā ēkas uz to brīdi bija diezgan vecas, nolietojušās un “neatbilda padomju cilvēka vajadzībām”, 80. gados dzīvojamā fonda pārvalde ķērās pie to kapitālā remonta. Tā ietvaros mājā tika izbūvēts centrālais ūdens un kanalizācijas pieslēgums, palielināti logi, norūsējušais valcētā skārda jumts tika nomainīts pret šīfera jumtu. Mājas ārējais apšuvums tika nokrāsots dzeltenā krāsā. 

 1993. gadā māja tika atgriezta likumīgajiem īpašniekiem, Eduarda Paju mazbērniem, kuri ir rūpīgi atjaunojuši māju, atbrīvojot to no padomju laika kapitālremonta uzslāņojuma. 2005. gadā māja ieguva galveno balvu konkursā

“Krāsainā pilsēta”, kas tai tika piešķirta par drosmīgo fasādes krāsu.