Saskaņā ar Ēku reģistra datiem dzīvojamā māja ir uzbūvēta 1845. gadā, bet tās būvētājs un pirmais īpašnieks diemžēl nav zināms. Sākotnēji ēka bija parasta slobodas tipa dzīvojamā māja, kas 19. gadsimta beigās ar piebūvēm tika paplašināta. 

1889. gadā māja parādījās pārdošanā, un tās pārdevēji bija pirms dažiem gadiem mirušā Karla Vilhelma Frēliha (1833-1883) mantinieki. Māju iegādājās Sūrekepu ķestera atraitne Marija Helene Austere (1833-1921), kas pirms dažiem gadiem bija pārcēlusies uz Pērnavu no Vīlandes apriņķa. 

Austeru ģimene 

Lai gan Pērnavā Austeru ģimene sevi prezentēja kā vāciešus, patiesībā viņi bija cēlušies no igauņu zemniekiem − priekštecis Pāps Austers (1781-1845) bija netālu no Pelvasesošā Mostes (Moisekatsi) ciema zemnieks, kurš, strādājot par Kauksi ciema skolmeistaru, centās dot saviem dēliem labāku izglītību. Tā viens dēls − Samuels Austers kļuva par Rannu ķesteri un skolotāju, bet otrs dēls, Pēteris Jūlijs Austers (1820-1881), pildīja ķestera un skolotāja pienākumus Vīlandes apriņķa Sūrekepu draudzē. Tur viņš apprecēja vietējā zemnieka meitu Mariju un izaudzināja astoņus bērnus. 1881. gadā ķesteris, pēc gandrīz 40 gadu kalpošanas draudzei, devās aizsaulē, un uz baznīcas sienas viņam tika uzstādīta piemiņas plāksne, kas tur atrodas līdz pat šai dienai. 

Pēc vīra nāves Marija Austere pārcēlās no Vīlandes apriņķa uz Pērnavu, visticamāk, pie sava vecākā dēla Ernesta Hermaņa Johannesa Austera (1857-1924), kurš Pērnavā darbojās kā tirgotājs. Brīvajā laikā viņš dziedāja vietējā vīru kvartetā, kas pēc uzstāšanās troņmantniekam, lielhercogam Aleksandram (vēlākajam Aleksandram III), kad viņš 1880. gada vasarā viesojās Stāla fon Holšteina Ūlu muižā, tika nodēvēts par Pērnavas ķeizara kvartetu. 

Marija Austere iegādājas Supeluse ielas namu 1889. gadā, un dažus gadus vēlāk viņa pasūtīja projektu mājas paplašināšanai. Mājas vienā pusē tika piebūvēta viena istaba, bet uz jūras pusi tika izbūvēta jauna ieeja ar priekšnamu. Šādas pārbūves pamatā varēja būt plāns izīrēt kādu istabu atpūtniekiem vai izmitināt Marijas vecāko meitu, mājskolotāju Almu Vilhelmīni Matildi Austeri (1852-1925), kas bija pārcēlusies uz Igauniju no Krievijas. Viņa sāka pelnīt iztiku, pasniedzot franču valodas stundas, un 1905. gadā atvēra Supeluse ielas namā grāmatu nomas bibliotēku. 

Brāļu Austeru korķu fabrika

Marijas otrais dēls Hugo Pauls Samuels Austers (1859-1935) jau 1888. gadā izveidoja nelielu korķu fabriku. Fabrikas galvenie klienti bija Pērnavas alus darītavas, kas izmantoja no korķkoka ražotos korķus pudeļu aizvēršanai. Uzņēmums bija veiksmīgs, un drīz vien tā darbība tika paplašināta. Hugo Pauls iesaistīja uzņēmumā arī savu vecāko brāli Ernestu, un uzņēmums tika pārdēvēts par “Brāļu Austeru korķu fabriku” (Korkenfabrik „Gebrüder Auster“). Ģimene iegādājas daudzus nekustamos īpašumus Roosi un Pärna ielu krustojuma rajonā, tur tika uzcelta sākotnēji viena un vēlāk divu stāvu ražotne, kas ir saglabājusies līdz pat mūsdienām (Roosi 3). 

Pirms Pirmā pasaules kara korķu fabrika deva darbu gandrīz 200 cilvēkiem, un tās produkcija tika tirgota visā Krievijā. 1904. gadā korķu fabrika ierīču darbināšanai sāka izmantot elektrību, un fabrika apgādāja ar elektrību arī apkārtnes dzīvojamās mājas, tostarp Pērnavas Ūdensdziedinātavas ēku. 

Vecākais brālis Ernests nomira 1924. gadā, bet uzņēmums turpināja darbību, ražojot korķus visdažādākajām pudelēm un mucām, korķa pludiņus makšķerēm, glābšanas riņķus, tīklu pludiņus, korķu zoles un papēžus apavu ražotājiem u.c. Pēc uzņēmuma dibinātāja Hugo Austera nāves 1935. gadā uzņēmums pārgāja viņa vecākās meitas Elizabetes fonVālas (1900-1981) īpašumā. Vēl pirms Otrā pasaules kara ražošana tika paplašināta uz bijušās spirta rūpnīcas telpām, kur šodien darbojas Tartu universitātes Pērnavas koledžas bibliotēka. 

Supeluse ielas nams 

Lai gan māte Marija Austere bija devusies mūžībā jau 1921. gadā, mazā mājiņa Supeluse ielas malā vēl aizvien atradās ģimenes īpašumā – oficiāli tā piederēja mazmeitai Elizabetei fon Vālai. 1939. gadā tomēr tika nolemts māju pārdot, un to nopirka Jakobs Karu no Karksi pagasta (1885-1961). Iepriekšējie īpašnieki tajā pašā gadā emigrēja Vāciju. 

Pateicoties tam, ka Supeluse ielas māja bija pietiekami maza, padomju vara to nenacionalizēja, un pēc Jakoba Karu nāves 1961. gada sākumā māju sākotnēji mantoja viņa divas māsas, bet vēlākā periodā māja ir vairākkārt mainījusi īpašnieku.