Vizuāli nepievilcīgās mājas vēsture ir daudz aizraujošāka par tās ārieni. Pirmkārt, visticamāk, šis ir kvartāla vecākais nams, kura sākotnējais būvniecības gads diemžēl nav zināms. 

Pirmais zināmais mājas īpašnieks bija Vanavandras ormanis Jāks Mozess (1839-1898), kurš dažus gadus pēc precībām 1878. gadā māju paplašināja. Pēc tam mājai nomainījās vairāki īpašnieki, līdz to 1895. gadā iegādājās divas vecmeitas, māsas Natālija un Elizabete Kaurovas. Pēc māsu nāves 1923. gadā māju mantoja viņu brālis Aleksandrs. 

Farmaceits Kaurovs 

Latvijā, Cēsīs dzimušais Aleksandrs Kaurovs (1850-1939) ieguva izglītību Tartu Universitātē, Rīgā apprecēja austriešu izcelsmes Paulīni Martu Popi un Allikukivi “Voltveti” fabrikas tuvumā atvēra aptieku. Kad Allikukivi tekstilizstrādājumu fabrika 1894. gadā nodega, viņš pārvāca ar savu aptieku uz Kilingi-Nemmi. Tā darbojās vairāk nekā 35 gadus, un pēc aiziešanas pensijā Kaurovs pārcēlās uz Pērnavu, kur apmetās savas mājas otrajā stāvā.

Dēls Voldemārs Kaurovs (dz. 1890) Pērnavā kļuva par zīmēšanas skolotāju un gleznotāju, bet meita Irēne (1889) apprecējās ar ilggadējo Pērnavas meiteņu ģimnāzijas direktoru Georgu Koselu. 

Farmaceits Kaurovs nomira tieši pirms Otrā pasaules kara sākuma, 1939. gada 12. februārī Pērnavā un tika apbedīts Alevi kapos. 

Skulptora Adamsona atraitne 

1940. gadā Kaurova mantinieki izīrēja mājas otrā stāva dzīvokli profesora Amandusa Adamsona atraitnei Eižēnijai. Sakarā ar padomju Krievijas noslēgto kara bāzu līgumu, Paldiski pilsētu bija spiesti pamest visi tās iedzīvotāji, tostarp arī tur dzīvojošā skulptora ģimene. Ida Eižēnija Ģertrūde Adamsone (1881-1964) kopā ar jaunāko meitu Mariju Madalenu (dz. 1922) un vecāko meitu Korinu (1910) nolēma pārcelties uz Pērnavu. Šeit, Alevi kapos, tieši blakus Brīvības cīņu piemineklim, saskaņā ar paša vēlēšanos bija apbedīts 1929. gadā mirušais skulptors, kas pieminekļa skulptūru grupas prototipam bija izmantojis savu ģimeni. 

No Paldiski mājām, kur atradās arī Amandusa Adamsona ateljē, uz Pērnavu tika pārvests skulptora radošais mantojums, ko veidoja vairāk nekā simts skulptūras, un tās pieņēma Pērnavas muzeja direktore Elzbete Pareka. 

Eksponāti tika izvietoti muzeja Elevandi ielas telpās, un dažus gadus vēlāk, jau vācu okupācijas laikā, Pērnavas mērs Arturs Pētre 1942. gada 30. augustā muzeja pastāvīgās ekspozīcijas ietvaros atklāja Amandusa Adamsona istabu, kurā bija izstādīta lielākā daļa mākslinieka darbu, kas bija evakuēti no Paldiski. Tāpat tika eksponēti mākslinieka uzmetumi un skices galvenokārt no viņa radošā perioda noslēguma, kad tapa vairāki Igaunijas Brīvības cīņām veltīti pieminekļi. 

1944. gada 23. septembrī vācu vienības atkāpjoties aizdedzināja muzeja ēku, un kopā ar māju gāja bojā arī lielākā daļa uz Pērnavu pārvietotā Amandusa Adamsona daiļrades mantojuma. 1944. gada rudenī meita Marija un dēls Pēteris emigrēja uz Zviedriju. Eižēnijai kopā ar vecāko meitu izdevās atgriezties Paldiski pilsētā, kur viņa nodzīvoja līdz savai nāvei 1964. gadā.

Nacionalizācija 

Tā kā Aleksandra Kaurova atraitne un mantiniece Paulīne Marta Kaurova 1939. gadā bija emigrējusi uz Vāciju, bez saimnieka palikusī māja tika pārņemta valsts īpašumā. Vispirms šeit tika izmitināti armijnieki, bet vēlāk ēka nonāca Dzīvokļu pārvaldes pārziņā. 

60. gados māja tika pilnībā pārbūvēta, tika uzbūvēts pilns otrais stāvs, un māja tika pie izteiksmīgiem logiem un plakana jumta. Vecā veranda mājas jūras pusē tika pārbūvēta par pirmā stāva dzīvokļa istabu, un katrā mājas stāvā tika izvietoti trīs dzīvokļi.

Pēc neatkarības atjaunošanas dzīvokļi tika privatizēti un nonāca vairāku ģimeņu īpašumā.