Mājas agrākais īpašnieks bija Pērnavas rātes sekretārs un arhivārs Augusts Fromholds Lorensons (1836-1905), kurš šeit uzbūvēja nelielu vienstāvu ēku (šodienas ēkas uz jūras pusi vērstais pirmā stāva spārns). Augusts Lorensons piedzima 1836. gadā Pērnavā. Viņa tēvs bija ilglaicīgais Elizabetes draudzes ķesteris (1830-75) un vēlāk laikraksta “Perno Postimees” redaktors Kaspars Francis Lorensons (1811-1880), kurš pārņēma laikraksta izdošanu pēc Jansenaaiziešanas. 

Tēvs Kaspars bija viens no svarīgākajiem agrīnās Igaunijas grāmatu un literatūras nozares darboņiem, kurš jau kopš agras jaunības nodarbojās ar tulkošanu un 1839. gadā izdeva pats savu bestselleru – Pērnavas dialektā tulkoto stāstu “Par Jehovas dzīvi”. Šī 22 lappušu garā grāmatiņa būtībā ir pirmā igauņu valodā sarakstītā daiļliteratūras publikācija. Grāmata tika iespiesta Pērnavas Markvarta tipogrāfijā, un tajā pašā tipogrāfijā, kuru uz to brīdi jau vadīja Frīdrihs Vilhelms Borms (1812 – 1881), tipogrāfijas darba iemaņas sāka apgūt arī Kaspara dēls Augusts Fromholds. Tomēr viņš nolēma turpināt sava tēva (un arī tēva brāļu) ceļu, kļūstot par Pērnavas apriņķa Audru ciema ķesteri.

1874. gadā viņš pameta Audru ķestera amatu un sāka strādāt Pērnavā par pilsētas rātes sekretāru. 1896. gadā viņš pārdeva māju Tālas muižnieka Heinriha Stāla fon Holšteina meitai – baronesei Almai Stālai fon Holšteinai (1852 – ?), kura to pēc pāris gadiem pārdeva tālāk.

Fotoateljē pagalmā

1909. gadā par mājas īpašnieku kļuva Pērnavas fotogrāfs Homanis. Šodienas Polijas pilsētā Bjalistokā dzimušais Vladislavs [Ladislaus] Homanis (1855-1912), kurš iepriekš bija darbojies Rīgā un Kuresārē, 1905. gadā saņēma gubernatora atļauju atvērt Pērnavas Artūra Pusila namā (viesnīcas “Bristol” mājā, ieeja no Ringi ielas) fotoateljē.

Viņa veiktās pārbūves gaitā Supeluse ielas nams ieguva savu šodienas izskatu – tam tika uzbūvēts otrais stāvs un liela piebūve ar ielas virzienā vēstu zelmini. Projekts datēts ar 1910. gadu. Tajā pašā gadā tapa arī pagalma veļas virtuves projekts, kas drīzumā tika papildināts ar fotoateljē paredzēto piebūvi ar stikla jumtu. 

Pēc Homaņa nāves 1912. gadā māju mantoja viņa atraitne Emma (1861-1930), dēls – ķīmijas inženieris Vladislavs (dz. 1895) un meita Vanda (dz. 1895). 

 1918. gadā māju no mantiniekiem iegādājas Ēriks Andreass Glabe (1886-?). Viņa tēvs bija Pērnavas otrās ģildes tirgonis Karls Demetrijs Glabe (1851-1910), un ģimene dzīvoja “Glabes namā pie Glabes laukuma” (tagadējais Brīvības parks). Ērika tēvocis bija tirgotājs Johans (1859-1917), kuram piederēja tabakas un alkohola veikals, kas darbojās blakus rātsnamam esošā, bijušajā veikala “Specht” telpās. Par tirgotāju kļuva arī Ēriks Glabe, sākotnēji vadot visdažādākās tehnikas un mājsaimniecības preču veikalu adresē Nikolai 10 un no 1912. gada Rüütli 51, pretim Endlasbiedrības namam. 

1935. gadā māju no Ērika Glabes atraitnes Annas Glabes iegādājās tās pēdējais pirmskara īpašnieks – Reinholds Īzaks no Viru apriņķa. Viņš apmetās uz dzīvi pagalma mājas dzīvoklī, bet ielas mājas četri lieli un reprezentatīvi dzīvokļi tika izīrēti. Mājā apmetās Pērnavas ebreju izcelsmes tirgotāji Leibs Kāns(1901-1941) un Jeremija Krakuzens kopā ar savu māti un brāli. 1938. gadā Krakuzena dzīvoklī pirmajā stāvā ievācās arī viņa māsas Frīdas ģimene, kopā ar ģimenes galvu, doktoru Šmuelu Haitovu (1909 – 1984). 

Pērnavas Poliklīnikas dibinātājs 

Haitovs bija pabeidzis Tartu Universitāti un pēc atgriešanās dzimtajā Pērnavā sāka šajā plašajā dzīvoklī pieņemt pacientus. Pirmajā padomju varas gadā viņš kļuva par 1940. gada 20. novembrī dibinātās Pērnavas Poliklīnikas pirmo galveno ārstu. Poliklīnika tika atvērta Lõuna ielā, kādreizējā Vācu Nikolaja draudzes veco ļaužu namā, kas pēc vāciešu aiziešanas 1939. gadā bija palicies bez iemītniekiem. 

Ebreju izcelsmes Haitova vecāki tika nogalināti vācu okupācijas laikā, bet Šmuelam Haitovam kopā ar sievu un mazo dēlu izdevās paglābties Padomju Savienības aizmugurē, un Otro pasaules karu viņš pavadīja, darbojoties kā kara ārsts Sarkanās armijas Igaunijas nacionālajās vienībās. Vien pāris dienas pēc Pērnavas krišanas, 1944. gada 26. septembrī, viņš atgriezās dzimtajā pilsētā un jau tajā pašā dienā tika iecelts par kara izpostītās Pērnavas pilsētas veselības nodaļas vadītāju. Pērnavā pazīstamais un atzītais ārsts, kuram 1976. gadā tika piešķirts Igaunijas PSR nopelniem bagātā ārsta goda nosaukums, nomira Pērnavā 1984. gadā un ir apglabāts Pērnavas Alevi Ebreju kapsētā 

Nacionalizācija 

Padomju vara atsavināja namu tā pēdējam īpašniekam Reinholdam Īzakam. Īzaks nomira 1941. gadā un tika apglabāts Alevi kapsētā. Pēc kara māja, tāpat kā citas Supeluse ielas mājas, tika nodota Sarkanās armijas rīcībā militāro personu izmitināšanai. Vēlāk dzīvokļu pārvalde izīrēja dzīvokļus iedzīvotājiem. 

 Divstāvu ēka, kurā sākotnēji bija četri, bet šobrīd jau seši dzīvokļi, ir salīdzinoši labi saglabājusies, un pēdējais padomju laikā veiktais kapitālais remonts, par laimi, paredzēja vēsturiskā koka dekora saglabāšanu. Tāpat ir saglabājusies arī pagalma māja ar velvēto veļas virtuvi un dzīvokli virs tās. Pagalma mājā iekārtotais, bijušais fotoateljē padomju laikā ir ticis pārbūvēts par dzīvojamo platību.