Pirmais zināmais zemes gabala un uz tā esošās mājiņas īpašnieks bija Pērnavas mežsargs Gustavs Tomsons (1811-?). Viņa dēls Gustavs Ādolfs Tomsons (1857-1913) studēja teoloģiju Tartu Universitātē, un 1888. gadā sāka strādāt par skolotāju Volgas vāciešu apmetnē Saratovā. Viņš pārdeva Baade ielas māju un zemes gabalu Oskaram Bateltam. 

Konditors Oskars Batelts 

Austrietis Oskars Viktors Rūdolfs Batelts (1853-1916) bija dzimis Bielicā (Bielsko pilsēta Polijā) un kopš 1880. gada vadīja konditoreju Rüütli ielā. Viņš apprecēja Mariju Aviku no Kuresāres. Uzņēmīgā sieva saimniekoja sīkpreču bodē Rüütli ielā 32, un 1894. gadā atvēra veikaliņu arī Rüütli 26 namā. Savā veikaliņā viņa tirgoja lietussargus, zeķes, cimdus un vīriešu kaklasaites, spieķus un cepures. Atpūtnieki te varēja iegādāties arī peldkostīmus un saulessargus, kā arī pastkartes ar Pērnavas skatiem.

1890 gadā Bateltu ģimene iegādājās zemes gabalu Supeluse ielā un nekavējoties pasūtīja būvprojektu greznas villas ar mansarda stāvu būvniecībai.

Tomēr nezināmu iemeslu dēļ no šī projekta viņi atteicās, un sākotnējās villas vietā tika uzbūvēts divstāvu īres nams ar vairākiem dzīvokļiem. Ģimene turpināja dzīvot Batelta kundzes Rüütli ielas mājā, bet jaunās mājas dzīvokļi tika izīrēti. 

1908. gadā Oskars Batelts nolēma atteikties no sava konditorejas biznesa un nodeva 28 gadus vienā vietā strādājušo konditoreju Oto Filipam Huferam. BavārietisHufers veiksmīgi turpināja šokolādes un konditorejas izstrādājumu ražošanu un tajā pašā vietā atvēra arī kafejnīcu (padomju laikā tā bija pazīstama kā kafejnīca “Kungla”). 

1916. gada 14. janvārī 62 gadus vecais Oskars Batelts pakārās savās mājās. Supeluse ielas īres namu mantoja viņa atraitne Marija un dēli Egons Ričards (dz. 1888), Alfrēds Viktors (1890) un Ervīns Oskars (1891). 

Kāpēc iela tika nosaukta par Padomju ielu? 

Pēc revolūcijas Petrogradā arī Pērnavā vecās kārtības gāšanai tika izveidota Strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padome. Tās atbalstam 1917. gada 30. oktobrī tika izveidota Kara revolucionārā komiteja, kuras mērķis bija pārņemt varu un nodrošināt kārtību pilsētā. Par komitejas vadītāju kļuva Vladimirs Robačevskis (1893- ?) no Pleskavas, un komitejai tika piešķirtas telpas šajā Supeluse ielas mājā. 

Viens no komitejas uzdevumiem bija ar ēdināšanu saistīto jautājumu risināšana. 1917. gada decembrī tika arestēts Pilsētas domes Ēdināšanas komitejas priekšsēdētājs Hugo Kūsners,un viņa nopratināšana notika Supeluse ielas nama telpās. Kūsners ir atcerējies: “Mani aizveda uz Pērnavas lielinieku izpildkomiteju Supeluse ielā, kur man šķita, ka esmu nonācis trako mājā, jo šos cilvēkus par garīgi veseliem nevarēja uzskatīt”. Sākumā Kūsneram tika noteikts mājas arests, taču drīz vien viņš tika ieslodzīts Tallinas ostas elevatorā, kur jau priekšā sēdēja Pērnavas mērs Jāns Lēsments. 

No 1950. līdz 1989. gadam Supeluse iela tika saukta par Nõukogude jeb Padomju ielu, un tam par iemeslu bija fakts, ka šajā mājā 1917. gadā atradās Pērnavas Kara revolucionārā komiteja. Šī fakta iemūžināšanai uz mājas sienas tika atklāta arī attiecīga piemiņas plāksne. 

1920. gadā Batelta mantinieki pārdeva māju Surju stacijas priekšniekam un mežsaimniekam Johannesam Rūtam, kurš nodarbojās ar zāģmateriālu, malkas, jumta segumu un citu kokmateriālu tirdzniecību. Telpas mājas pirmajā stāvā savas kancelejas vajadzībām īrēja Pērnavas valsts zemju priekšnieks Jakobs Naudi. Valsts zemju priekšnieka uzdevums bija neatkarīgajā Igaunijas Republikā veikt zemes reformu – pārņemt muižu īpašumus un izdalīt tos Pērnavas apriņķa bezzemniekiem. 

Hugo Kūsnera tiesas process 

Mājas īpašnieks Johanness Rūts nomira 1927. gadā, un uz testamenta pamata par mantiniecēm kļuva viņa tuvinieces – sieva, māte un audžumeita. Taču atraitne Anna Rūta negribēja dalīt mantojumu ar vīramāti un audžumeitu, bet vēlējās to paturēt sev. Savā shēmā viņa iepina pilsētas bāriņtiesas iecelto mantojuma aizgādni, advokātu Kūsneru. 

Tā Hugo Kūsners (1887-1942) − Pērnavā cienījams advokāts, bijušais mērs un Zemes padomes deputāts, cilvēks, kurš 1918. gada 23. septembra vakarā no Endlasbiedrības nama balkona pasludināja Igaunijas Republikas neatkarību, jau otro reizi nonāca nepatikšanās saistībā ar šo namu. 

Domājams, ka Annas Rūtas un Kūsnera sadarbībā tika izstrādāta shēma. Testamentā bija noteikts, ka īpašnieka nāves gadījumā māja ir tūlīt pārdodama un saņemtā summa ir sadalāma starp sievu, māti un audžumeitu. Taču, pakļaujoties Annas spiedienam, Kūsners kā mantojuma aizgādnis paņēma no Pērnavas Kredītbankas aizņēmumu mājas vērtības apmērā, ieķīlājot tā nodrošinājumam māju. Viņu mērķis bija panākt, lai māja pēc bankas pieprasījuma tiktu izsolīta, banka saņemtu atpakaļ savu naudu, un citas mantinieces, izņemot atraitni Annu, paliktu tukšām rokām. Bāriņtiesa saskatīja šajā darījumā svešas mantas piesavināšanās pazīmes un uzsāka kriminālizmeklēšanu par krāpšanu. Kūsners tika atzīts par vainīgu amata noziegumā, un Viljandi-Pērnavas miertiesa piesprieda viņam pusotra gada cietumsodu.

Lai gan sods vēlāk tika aizstāts ar divu nedēļu arestu, Kūsners tika izslēgts no advokatūras un turpmāko dzīvi veltīja ziedu audzēšanai. Viņš izveidoja lielu ziedu audzētavu ar siltumnīcām un atvēra ziedu veikalus Pērnavas centrā un jaunuzceltajā viesnīcā “Rannahotell”. 1941. gadā viņa dārzkopības bizness tika nacionalizēts, un jūnijā Kūsners tika izsūtīts uz Sibīriju, kur viņa dzīve aprāvās 1943. gada 23. martā Sverdlovskas apgabala Sevurallagas soda nometnē. 

Kafejnīcas un biedrību telpas 

Pirms Otrā pasaules kara māja piederēja Pēgles pagastā dzimušajam kapteinim Antonam Varkelam (1874- ?), kurš bija mācījies Kazaņas Karaskolā un piedalījies Krievijas-Japānas karā. Bijušais Tallinas sardzes bataljona rotas komandieris pēc aiziešanas pensijā jau kādu laiku bija dzīvojis Pērnavā. Viņš ievācās otrā stāva lielajā dzīvoklī, bet pirmais stāvs joprojām tika izīrēts. 

Tajā praktiski katru vasaru darbojās kāda jauna kafejnīcas vai ēdināšanas uzņēmums, tāpat telpas saviem pasākumiem izmantoja dažādas Pērnavas apvienības. 1937. gadā telpās ievācās Pērnavas Dzīvnieku aizsardzības biedrība, kuras priekšsēdētājs bija pats mājas īpašnieks Varkels, tāpat Pērnavas Krievu biedrība, kas līdz šim bija mitinājusies Possieti ielā. Biedrība apvienoja vietējo krievu kopienu, un to vadīja Pērnavas sieviešu ārsts, Dr. Ivans Šaņins un zēnu ģimnāzijas vēstures skolotājs Jevgeņijs Dampels. 

Nacionalizācija 

Padomju okupācijas sākumā māja tika atsavināta. Pēc kara mājā sākotnēji saimniekoja armijas daļa, un dažus gadus tajā darbojās Pērnavas pilsētas izpildkomitejas finanšu nodaļa. Pēc tam telpas tika sadalītas dzīvokļos ar koplietošanas virtuvi. Tādējādi sešu istabu dzīvoklis, kas līdz šim aizņēma visu ēkas otro stāvu, pēc pārbūves pārvērtās par četriem maziem dzīvoklīšiem. Līdz 20. gs. 50. gadu beigām tajās galvenokārt tika izmitinātas 2175. armijas daļas virsnieku ģimenes, pirmās Igaunijas civiliedzīvotāju ģimenes mājā ievācās tikai 60. gados. 

Lai gan dzīvokļi bija ļoti maziņi, padomju laikā tie tika izīrēti krievu un ebreju ģimenēm, kas ieradās atpūsties Pērnavā no Maskavas vai Sanktpēterburgas. Piemēram, 60. gadu sākumā dzīvokli vasaras atpūtai šeit īrēja izcilais vijolnieks Igors Bezrodnijs (1930-1967) un viens no ietekmīgākajiem krievu klavierspēles skolotājiem Sergejs Dorenskis (1931-2020), protams, kopā ar sievām. 

Pēc neatkarības atjaunošanas dzīvokļi tika privatizēti, un šodien mājā ir 12 dzīvokļi. Ir vērts pievērst uzmanību arī pagalma mājai, kas atrodas Auli ielas malā – 1890. gadā būvētā pagalma māja, kurā sākotnēji dzīvoja sētnieks, tika nojaukta, un tās vietā 2016. gadā tika uzcelta dzīvojamā māja (arhitekts Pēters Pere), kas pēc apjoma un apdares necenšas sacensties ar Supeluse ielas galveno ēku. Tā ir cienīgi pieņēmusi palīgēkas statusu un veido lielisku ansambli ar pagalmā esošo veco noliktavas ēku. Tā tika atzīta par viena no Pērnavas izcilākajām jaunbūvēm.