Villa Doris ir spilgtākais nacionāli romantiskā Heimatstil arhitektūras stila piemērs Pērnavā. Augsta četrstāvu ēka ar izrobotiem mansarda jumtiem. Taču tā nav pirmā māja, kas uzbūvēta uz šā zemes gabala… 

Zemes gabala un uz tā esošās mazās koka mājiņas pirmais zināmais īpašnieks bija Juhans Pētsons (1826-1891) no Enges pagasta, no kura mantiniekiem 1912.gadā veco māju nopirka Pēterburgas I ģildes tirgotājs Edmunds Švarcs. Viņš nojauca veco māju un pasūtīja projektu jaunas mājas būvei, kuru izstrādāja Pērnavas ilggadējā pilsētas arhitekta Hugo fon Volfelda dēls Ēriks fon Volfelds. 

Rēdera Marksona villa 

Pēc kara Švarcs, kurš pārcēlies uz Berlīni, 1921. gada sākumā pārdeva māju turīgajam Kabli rēderim Marksonam. Jakobs Marksons (1840-1930) bija dzimis Enges Meisakilas ciema saimnieka ģimenē. No dziļas iekšzemes nākušais Marksons, strādājot kopā ar tēvu, bija apguvis galdnieka amatu un Pērnavā sāka nodarboties ar vējdzirnavu būvi. Būvējot kārtējās dzirnavas Orajē rajonā, viņš tika pie darba vietējā rēdera un kuģu būvētājā Matsa Granta kuģubūves uzņēmumā un 1874. gadā apprecēja viņa meitu Doru. Pēc tam Marksons arī pats devās jūrā. Lai gan viņam nebija speciālas izglītības, viņš kā kapteinis strādāja uz sievastēva burinieka “Markus” un, kad ar jūrniecību bija nopelnīts pietiekams kapitāls, viņš pievērsās kuģubūvei, algojot saviem kuģiem kapteiņus un tirgojoties galvenokārt ar malku (transportējot to uz Rīgu, Pēterburgu un citur). 

1927. gadā Jakobs Marksons nolēma palikt uz pastāvīgu dzīvi Kabli un Supeluse ielas māju viņš uzdāvināja saviem dēliem, Augustam un Aleksandram. Dēls Aleksandrs Marksons (1884-1942) 1909. gadā Francijas Nansī universitātē ieguva elektroinženiera diplomu un Pērnavā viņš neatgriezās − 1917. gadā viņš kļuva par Tallinas pilsētas elektrostacijas direktoru un nostrādāja šajā amatā līdz 1941. gadam. Supeluse ielas villā ievācas Jakoba otrais dēls − Pērnavas rūpnieks un sabiedriskais darbinieks Augusts Marksons (1891-1948).

Augusts Marksons bija studējis Tartu universitātē tiesību zinātnes, taču pārtrauca studijas. 1919. gadā viņš tika iecelts vispirms par Pērnavas apriņķa milicijas priekšnieku, pēc tam par tiesu izmeklētāju, taču drīz vien sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību, kļūstot par Pērnavas Pirmās kuģubūves apvienības vienu no dibinātājiem un rūpnīcas vadītāju. Apvienība sāka savu darbību 1920. gada 26. jūlijā bijušajās “Niidu” kroga un alus darītavas telpās, kuras bija nodegušas kara laikā. Marksons 1930. gadā kļuva par Rumānijas un 1932. gadā – par Beļģijas konsulu Pērnavā. Marksona uzņēmējdarbība neveicās, un 1935. gadā Supeluse māja tika pārdota izsolē.

Villu Doris izsolē iegādājās Kroeberu laulāts pāris, kas jau īrēja dzīvokli tajā pašā mājā, taču 1936. gada aprīlī viņi pārdeva to tālāk Aleksandram Veileram. 

Igaunijas “preses karalis” Aleksandrs Veilers 

Veileru ģimene jau gadiem vasarās atpūtās Pērnavā un meklēja iespēju iegādāties šeit vasarnīcu. Plašā villa, kas pēc īpašnieku maiņas tika pārdēvēta par “Villa Tooma”, tika reģistrēta uz sievas Stellas Veileres vārda. Daļu dzīvojamās platības laulātie izmantoja kā savu vasaras mītni, bet otrā stāva dzīvoklis un trešā stāva īres istabas tika izīrētas. 

Ģimenes galva Aleksandrs Gustavs Veilers (1887-1950) 1910. gadā bija viens no avīzes “Tallinna Teataja” dibinātājiem un tās redaktors (1909-1914), avīzes “Päevaleht” redaktors (1914-1917) un 1918. gadā kopā ar Juhanu Luigu un Konstantīnu Koniku izveidoja laikrakstu “Vaba Maa”. Tāpat viņš līdz 1940. gadam bija tipogrāfijas rūpnieku apvienības “Vaba Maa” vadītājs un lielākais īpašnieks.  Viņa sieva, Rakverā dzimusī Stella Viarda Veilere, bija viena no Igaunijas vadošajām sieviešu kustības pārstāvēm, kopā ar vīra māsu Johannu Petsu viņa nodibināja Tallinas Sieviešu biedrību, darbojās Igaunijas Sieviešu apvienības valdē un bija Tallinas Mājsaimnieču biedrības priekšsēdētāja. Veileri aktīvi piedalījās arī Igaunijas Republikas neatkarības pasludināšanas notikumos, organizējot ar to saistītos drukāšanas darbus Tallinā. 

Nacionalizācija 

1940. gada 26. jūlijā Veilera tipogrāfija “Vaba Maa” (“Brīvā zeme”) tika nacionalizēta un pārdēvēta par tipogrāfiju “Punane Täht” (“Sarkanā zvaigzne”). Savukārt Supeluse ielas māju Veileram izdevās pārdot sarkanās tipogrāfijas uzņēmumam tās arodbiedrības atpūtas nama iekārtošanai. 1944. gadā Veileru ģimene caur Somiju emigrēja uz Zviedriju, no kurienes 1948. gadā devās tālāk uz Kanādu.

 1941. gada martā Supeluse ielas villa tika nodota Igaunijas PSR Arodbiedrību Centrālās padomes sanatoriju fondam, telpas pārņēma savā pārziņā Pērnavas Kūrorta specializētā sanatorija Nr. 2-4, un vēlākos gados šī ēka bija pazīstama kā sanatorijas “Rahu” (“Miers”) 3. korpuss.

 1993. gadā māja tika atgriezta Veileru pēctečiem un vēlāk ir vairākkārt mainījusi īpašniekus. 2008. gadā mājas īpašnieks, bijušais Saku alus darītavas vadītājs un vēlāk Pērnavas pilsētas domes priekšsēdētājs Kardo Remmels kopā ar sievu Kaju ēkas pirmajā stāvā atvēra itāļu restorānu “Si-Si”. No Itālijas uzaicinātā šefpavāra uzdevums bija attīstīt Pērnavas iedzīvotāju un atpūtnieku kulināro erudīciju, rādot, ka itāļu virtuve neaprobežojas tikai ar picu.

Restorāns darbojās līdz 2012. gadam, un šodien māja tiek izmantota tikai dzīvošanai.