Vienkāršā koka māja ir viena no vecākajām ēkām šajā ielas pusē, uz ko norāda arī attālums no ielas. Māju ap 1850. gadu uzcēla dzirnavnieks Blumenfelds(1826-1912). 

Tenis Blumenfelds piedzima Tammistes muižas Roigu saimniecībā kā Enniko dzirnavnieka Andresa Blumenfelda (1786-1836) ceturtais bērns. 1833. gadā ģimene pārcēlās uz Pērnavu, un tēvs Andress kļuva par mājas īpašnieku un pilntiesīgu pilsētnieku. 

Par dzirnavnieku kļuva arī viņa dēls Tenis, kas jau agrā jaunībā saimniekoja dzirnavās Pērnavas Karusselli ielas otrajā galā. 1849. gadā viņš tās pārdeva Gotlībam Madisonam, un, iespējams, tieši tad Supeluse ielas malā tika uzceltas arī jaunās dzirnavas un dzīvojamā māja. Lielais īpašums sniedzās pat otrpus tolaik vēl neizbūvētajai Pärna ielai. 1852. gadā Tenis apprecēja Saugas muižas Rēgu saimniecībā dzimušo Luīzi Matildi Eriksoni. 

Tenis Blumenfelds kļuva par Pērnavā cienījamu cilvēku. 1878. gadā viņš tika ievēlēts par pilsētas rātes locekli, un, iespējams, tajā laikā sāka dot priekšroku sava vārda “Tenis” vāciskajai versijai “Antons”.

Supeluse ielas vējdzirnavas 

Vēl 20. gadsimta sākumā Pērnava tika dēvēta par 15 dzirnavu pilsētu, to vidū bija gan lielās, vēja enerģijas darbināmās kokzāģētavu dzirnavas, gan melderu dzirnavas. Šo sarakstu papildināja arī piepilsētā izvietotās, mazās staba vējdzirnavas. Lielākais dzirnavu būvniecības vilnis bija vērojams 18. gs. vidū, kad pilsētas tirgotāji caur Pērnavas ostu sāka eksportēt kokmateriālus. Šim nolūkam Pērnavā tika uzbūvētas vairākas lielas vēja darbinātas kokzāģētavas. Nīderlandē ražotās kokzāģētavas tika piegādātas izjauktā veidā, un to montāžu Nīderlandes meistari veica uz vietas Pērnavā. Pēdējā šajā laikā uzbūvētā kokzāģētava – Saugas upes krastā izvietotās Bohnsaka jeb Rotberga dzirnavas, nodega 1921. gadā.

20. gs. sākumā Supeluse ielas rajonā atradās trīs lielākās vējdzirnavas: Blumenfelda dzirnavas, Rispela dzirnavas Esplanaadiielā un Verata dzirnavas Karusselli ielā. Vairums no tām tika nojauktas Pirmā pasaules kara laikā, kad militārā vara, baidoties no vācu spēku izsēšanās Rīgas līcī un pieļaujot, ka augstākās celtnes var tikt izmantotas, lai signalizētu ienaidniekam, piespieda īpašniekus nojaukt vējdzirnavas, kas stāvēja bez darba. Tomēr atsevišķas dzirnavas Pērnavā saglabājās līdz pat 20. gs. 60. gadiem (piem., bijušās Šmita eļļas dzirnavas pie Pērnavas upes un Teinburka dzirnavas Pārupes rajona Loode ielā). 

Mantojums dēliem 

Gadu gaitā Antons Blumenfelds sadalīja savu lielo īpašumu atsevišķos apbūves gabalos. 19. gs. 70. gados tika sadalīts arī zem dzirnavām esošais zemes gabals, un tā Roosi ielas malā esošo daļu iegādājās melderis Nikolajs Karlovs, kurš pārņēma saimniekošanu dzirnavās. Antons Blumenfeldsnomira 1912. gadā Hageri pagastā, kur viņš īrēja saimniecību. Pirms nāves sastādītajā testamentā viņš mazo māju (pašlaik Supeluse 11) novēlēja dēlam Jūlijam Voldemāram, bet lielo dzīvojamo māju (vēlāk Supeluse 13) – dēlam Oskaram Georgam. 

Pirmais igauņu diplomētais arheologs Jūlijs Blumenfelds bija zemnieks un saimniekoja Jervas apriņķa viensētā “Lehtmetsa”. Pēc viņa nāves 1926. gadā gan viensētu, gan Pērnavas māju mantoja viņa atraitne Aleksandrīne un viņu audžumeita, Jūlija 1898. gadā mirušās māsas Bertas meita Marta. Marta Elizabete Šmidehelma (1896-1981) zaudēja savus vecākus pāris gadu vecumā, un galvenokārt viņu audzināja mātes radinieki. Viņa Pēterburgas Augstākajos Sieviešu kursos studēja krievu un slāvu filoloģiju, bet vēlāk Petrogradas Universitātē apguva arheoloģiju un klasisko filoloģiju. 1921. gadā viņa pārcēlās uz Igaunijas Republiku, un 1923. gadā pabeidza arheoloģijas studijas Tartu Universitātē. Pēc tam viņa strādāja universitātes arheoloģijas kabinetā, kur kopā ar Hariju Moru ielika pamatus senās vēstures pētīšanai Igaunijā. 1944. gadā viņa aizstāvēja doktora disertāciju, ko padomju vara vēlāk tomēr neatzina. Padomju laikā viņa strādāja Tallinas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā. Marta nomira, neatstājusi pēcnācējus, un tika apbedīta Pērnavas Alevi kapsētā blakus savam onkulim Jūlijam Blumenfeldam. 

1929. gada oktobrī Blumenfelda atraitne un brāļameita Marta pārdeva māju Filipam Jūlijam Karlam Lorensonam (1864-1938) un viņa sievai Aureai, un māja un zemes gabals tika nostiprināts uz Aureas vārda. Aurea Margarēte Elizabete Lorensone (1875) bija dzimusi Vanavendrā, vietējā dzirnavnieka un vēlākā Tori pagasta tirdzniecības atašeja Gotfrīda Emīla Bernharda Hasela (1848-1917) ģimenē. Aurea nomira 1938. gadā Pērnavā.

1940. gadā māja tika nacionalizēta, tā nonāca dzīvokļu pārvaldes pārziņā, un tajā tika izbūvēti 5 dzīvokļi. 1987. gadā ēkā tika veikts kapitālais remonts, mājā tika ievilkta centrālā apkure, dzīvokļos tika ierīkotas tualetes un vannas istabas.

Šodien namā ar rūpīgi kopto un gaumīgi ierīkoto dārzu ir 6 dzīvokļi.