Vairāk nekā simts gadus vecais īres nams Supeluse ielas sākumā ir skrupulozi atjaunots, un savu kārtu šobrīd vēl gaida greznais un augstais tornis ar skārda jumtu. 

Māju uzbūvēja Aleksandrs Blumenfelds, un tā tapa vairākos piegājienos. 1900. gadā tika izstrādāts divstāvu mājas projekts, bet 1905. gadā tapa projekts tās būtiskai paplašināšanai. 

1908. gadā par mājas īpašnieku kļuva Pērnavas II Ģildes tirgotājs Arnolds Maršings (1851-?). Viņa tēvs bija Pērnavas tirgotājs Augusts Demetrijs Maršings (1819-1891), bet  vectēvs, kurš bija šeit ieradies no Nirnbergas, – galdnieks Johans Vilhelms Maršings (1767 – 1853). Ģimene bija turīga, un mantojumā tika nodotas arī vairākas mājas vecpilsētā. 1920. gadā Arnolds Maršings kopā ar sievu Lidiju pārcēlās uz Vāciju. Pirms tam tika pārdota arī Supeluse ielas māja, kuru sākotnēji nopirka Šveices pilsonis Alfrēds Niklauss, bet 1919. gadā par tās īpašnieku kļuva turīgais Pārupes tirgotājs Johans Aspe. 

Aspju dzimta bija cēlusies no Saugas muižas Rēgu saimniecības, un, pateicoties cītīgam darbam un uzņēmībai, viņiem bija izdevies kļūt par Pērnavā pazīstamiem tirgotājiem. Johans un viņa brālis Martins vadīja veikalu un restorānu, kas atradās Jänesselja (Tallinas) un (Vana-)Rääma ielu krustojumā. Kopš 1928. gada Johans bija viens no Pārupes uzņēmēju grupai piederošā preču kuģa “Mina” īpašniekiem. Kuģa liktenis ir skumjš – 1939. gada decembrī tam trāpīja vācu zemūdenes izšauta torpēda, un tādējādi tas kļuva par Igaunijas tirdzniecības flotes I pasaules kara pirmo upuri. 

Johans Aspe nomira no sirdslēkmes 1931. gada septembrī, Supeluse 6 īpašumu uz testamenta pamata mantoja viņa sieva Kristīne Aspe (1889-1939), kura drīz pēc tam apprecējās ar Johannesu Vīlbergu (vēlāk Viljass). Kristīne un Johanness Viljasi paši dzīvoja mājas 5. dzīvoklī, bet pārējie dzīvokļi tika izīrēti gan ilgtermiņa īrniekiem, gan īstermiņa atpūtniekiem. 

Zviedru vasaras princis 

Tā, piemēram, 1939. gada vasarā šeit pusotru mēnesi atpūtās šķirtenis, 50 gadus vecais, pensionētais kapteinis no Zviedrijas Arturs Florins, kas pēc profesijas bija vingrošanas skolotājs. Tradicionālajā vasaras karalieņu un prinču konkursā, kas norisinājās Pērnavas vasaras kazino (Ammende Villa), viņš ieguva 1939. gada vasaras prinča titulu. Kā rakstīja laikraksts, viņš tika izvēlēts ar lielu balsu vairākumu, jo bija salīdzinoši bagāts un dzīvespriecīgs vecpuisis, kurš prata iekarot Pērnavas vājā dzimuma sirdis. 

Atceļā uz mājām Florins nezināmu iemeslu dēļ pārkrita pār Pērnavas-Stokholmas prāmja “Estonia” bortu un noslīka. Pēc aculiecinieku stāstītā, uz prāmja viņš bijis viegli jautrā prātā un viņam varējis rasties prāta aptumsums – viņš esot pēkšņi novilcis mēteli un teicis draugiem, ka lēkšot jūrā nedaudz nopeldēties. Un, lai gan viņam uzreiz tika nomests glābšanas riņķis, un kuģis tika apstādināts, vīrieti neizdevās izglābt, jo viņš esot  “nogrimis kā akmens”. 

Pērnavas mežniecības birojs 

Mājas pirmajā stāvā esošais dzīvoklis tika izīrēts Pērnavas mežniecībai, un šeit tika iekārtots mežniecības birojs un galvenā mežziņa dienesta dzīvoklis. “Mežkungs” bija pirmskara laikā diplomētais mežzinis Bernhards Aleksandrs Tīsmanis (vēlāk Tuiskvere, 1901-1983). 

Tīsmanis bija dzimis Hījumā un 1925. gadā absolvējis Tartu Universitātes Mežniecības nodaļu. Viņš bija publicējis zinātniskos rakstus gan par mežkopību un mežu izmantošanu, gan par Igaunijas mežsaimniecības vēsturi. Pērnavā ierādītajā dienesta dzīvoklī viņš dzīvoja kopā ar sievu Metu Tuiskveri un bērniem Hillaru (dz. 1930) un Ingrīdu (dz. 1933). 

Šī bija vienīgā Supeluse ielas māja, kas Otrajā pasaules karā cieta blakus nokritušās bumbas sprādzienā. Atmiņās par traģisko brīdi ir dalījusies meita Ingrīda Tuiskvere, kura tobrīd bija mājās. Lai gan tieša trāpījuma ēkai nebija, esot izsisti visi logi un daļēji bojāta arī ēkas ārsiena. 

1944. gadā ģimene emigrēja uz Vāciju, kur Tuiskvere strādāja par pasniedzēju un pētnieku gan Ebersvaldes Mežsaimniecības akadēmijā, gan pēc viņa iniciatīvas izveidotajā Lībekas Igauņu meža tehnikumā. Bernhards Tuiskvere nomira 1983. gadā Zviedrijā. 

Mājas nacionalizācija

Padomju vara atsavināja ēku Johannesam Viljasam, kurš uz to brīdi bija kļuvis par atraitni. 

Dzīvokļu izīrēšana tika nodota dzīvokļu pārvaldes pārziņā. 1969. gadā ēkā tika veikts kapitālais remonts, tika ievilkts ūdensvads, un iedzīvotāji, kas līdz šim bija lietojuši koplietošanas virtuves, tika pie atsevišķām virtuvēm un vannas istabām. 

Pēc neatkarības atjaunošanas ēka tika atgriezta likumīgajam īpašniekam, un šodien atsevišķie dzīvokļu īpašumi pieder dažādām ģimenēm. 1998. gadā pirmā stāva dzīvoklis tika pārbūvēts par veikalu, gadu tūkstošu mijā šeit darbojās masāžas salons, bet 2010. gada beigās Edgars Maiers un Reio Tilks atvēra šeit populāro bistro “Poisi Eine”.