Māju uzbūvēja Pērnavā ievēlētais Zemes padomes deputāts, ilggadējais Pērnavas Zemnieku biedrības un Pērnavas Ekonomikas apvienības priekšsēdētājs Johans Lasns.  

Johans Lasns 

Saugas novada Ridalepas ciema saimnieka un pagasta vecākā dēls Johans Lasns (1861-1930) jaunībā īsu laiku strādāja par Papsāres pagasta skolas skolotāju, bet pēc tam devās uz Testamā apgūt muižas pārvaldnieka amatu. Tā kā muižas pārvaldnieka vietu viņam neizdevās atrast, viņš 20 gadus nostrādāja par Seli, Potsi un Kastnas pagastu sekretāru. 1905. gadā Lasns pārcēlās uz Pērnavu un, pateicoties gadu gaitā uzkrātajam kapitālam, noīrēja pilsētas pievārtē izvietoto saimniecību “Pärli” (teritorija, kur šodien atrodas Pērnavas lidosta un Pērnavas Ziemeļrietumu industriālais ciemats). Viņš aktīvi iesaistījās pilsētas sabiedriskajā dzīvē un tika ievēlēts par Pērnavas Zemnieku biedrības priekšsēdētāju. 

1910. gadā biedrība apvienoja Pērnavas apkārtnes aktīvākos lauksaimniekus, kuri nebija apmierināti ar Pērnavas lielo tirdzniecības uzņēmumu cenu politiku un ierobežoto sortimentu.  Galvenokārt problēmas bija saistītas ar vairāku starpnieku tirgotā mākslīgā mēslojuma augsto cenu. Tika nolemts izveidot kopīgu uzņēmumu, kas spētu pasūtīt tieši no ražotājiem lielākus produkcijas daudzumus par izdevīgāku cenu. 1911. gadā tika nodibināta Pērnavas Ekonomikas apvienība, kas ar saviem pilsētas veikaliem un noliktavām un Pērnavas apriņķī izvietotajām papildu tirdzniecības vietām drīz vien kļuva par lielāko kooperatīvo uzņēmumu Igaunijā. Par apvienības priekšsēdētāju uz daudziem gadiem kļuva Johans Lasns. 

1917. gadā Lasns tika ievēlēts par Igaunijas Zemes padomes deputātu, un kā tās vecākajam loceklim viņam bija gods atklāt Igaunijas Nacionālās padomes pirmo sēdi. Pērnavā viņš palīdzēja organizēt Igaunijas Republikas pasludināšanu no Endlas biedrības nama balkona 1918. gada 23. februārī, un, kā vēsta ģimenes nostāsti, esot arī pats atradies uz balkona, kad otrs Zemes padomes deputāts Hugo Kūsners publiski nolasīja manifestu “Visām Igaunijas tautām”.  

Aptuveni tajā pašā laikā Lasns iegādājās Pērnavā, Supeluse ielā esošo īpašumu, kas kādreiz bija piederējis Annai Rudakovai. Saglabājot Karuselli ielas stūrī izvietoto veikalu, viņš nolēma zemes gabala otrā stūrī uzbūvēt māju ar vairākiem dzīvokļiem. Būvprojektu izstrādāja arhitekts Ēriks Volfelds, kura paraksts uz projekta datēts ar 1920. gada 1. jūliju, un jūgendstilā izgreznotā nama celtniecība tika pabeigta nākamā gada vasarā.  

Mūsdienīgie un labā vietā izvietotie dzīvokļi bija lieliski piemēroti izīrēšanai. Tā 1927. gada vasarā šeit atpūtās Tartu universitātes sieviešu klīnikas vadītājs Jāns Milenders ar savu ģimeni, bet vēlāk ērto mītni gadiem ilgi par savu atpūtas vietu izvēlējās balneologa Voldemāra Vadi ģimene. Tomēr abi vīri nebija ieradušies Pērnavā tikai atpūtai.  

Profesors Jāns Milenders 
Pērnavas apriņķa Sārdes pagastā dzimušais Jāns Milenders (1866-1940) mācījās Pērnavas ģimnāzijā un 1887. gadā iestājās Tartu universitātes medicīnas fakultātē. 1896. gadā viņš ieguva zinātņu doktora grādu ginekoloģijā, un pirms pasaules kara strādāja Penzas guberņas centrālajā slimnīcā par nodaļas vadītāju. 1920. gadā viņš tika uzaicināts darbam neatkarīgās Igaunijas Republikas jaunizveidotajā Igaunijas Universitātē par sieviešu slimību un dzemdību nodaļas profesoru.  

1927. gadā, kad Pērnavā atkal tika atvērta Ūdensdziedinātava jeb dūņu un ūdens ārstniecības iestāde, pilsētas ārsts Dr. Jāns Kuks piedāvāja ārstniecības iestādes vadītāju vietu Jānam Milenderam un medicīnas fakultātes dekānam Konstantīnam Konikam. Par šo darbu pilsētas dome viņiem gan algu nemaksāja, taču piedāvāja iespēju pieņemt Ūdensdziedinātavas telpās pacientus un nodeva viņu rīcībā visas dūņu dziednīcas nodaļas, kuras spēja piedāvāt vairāk nekā 300 procedūras dienā. Piekrītot šim piedāvājumam, profesori apvienoja atpūtu un darbu, pieņemot pacientus Ūdensdziedinātavas telpās vai ģimenes atpūtai Pērnavā noīrētajā dzīvoklī. No 1930. gada Konstantīnu Koniku šajā amatā nomainīja Tartu iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs Voldemārs Vadi, kurš tāpat apmetās Lasna namā. 

Balneologs Voldemārs Vadi 
Korsates muižas dārznieka dēls Voldemārs Vadi (1891-1951) pabeidza Tartu Hugo Trefnera privāto ģimnāziju un iestājās Tartu Universitātes medicīnas fakultātē. Lai apmaksātu studijas, viņš piepelnījās, spēlējot vijoli “Vanemuise” simfoniskajā orķestrī. 1924. gadā Vadi ieguva medicīnas doktora grādu un nākamajā gadā kļuva par iekšķīgo slimību klīnikas vadītāju.  

Papildus slimnieku ikdienas pieņemšanām, Voldemārs Vadi Pērnavā nodarbojās ar dūņu terapijas zinātnisko izpēti. 1931. gada vasarā viņš Ūdensdziedinātavas ēkā ierīkoja laboratoriju, kur veica eksperimentus, pētot dūņu klīnisko un fizioloģisko iedarbību, un nākamajā gadā publicēja savu pētījumu, kurā sniedza detalizētu pārskatu gan par Ūdensdziedinātavas darbību, gan par piedāvāto procedūru ietekmi. 1935. un 1936. gada vasarā Pērnavas ūdens dziedniecības iestādē ārstējās valsts galva Konstantīns Petss, kura kāju reimatisma ārstēšanai Voldemārs Vadi izmantoja dūņu procedūras un masāžu. Ārstēšana deva ļoti labus rezultātus. 

Šī Vadi un Milendera sadarbība ierastajā ritmā turpinājās līdz 1939. gada vasarai – jūnija vidū viņi kopā ar savām ģimenēm ieradās Pērnavā, kur blakus atpūtai nodarbojās ar dubļu procedūrām un slimnieku pieņemšanu. Taču šī kara priekšvakara vasara izrādījās pēdējā – nākamajā pavasarī Milenders nomira un tika apglabāts Tartu Rādi kapsētā. Savukārt Vadi turpināja iesākto zinātnisko darbu arī padomju laikā. Viņš kļuva par Igaunijas atzītāko balneologu, bet 1946. gadā tika ievēlēts arī par Igaunijas PSR Zinātņu akadēmijas locekli. 

Nacionalizācija 

Pēc Johana Lasna nāves 1936. gadā zemes gabalu mantoja viņa atraitne Minna Lasna (1867-1946). Pēc kara, 1950. gadā, kad sākās māju atsavināšana, to īpašniece jau bija meita Elza Adelheida Lasna(1897-1985). Dzīvokļos galvenokārt tika izmitinātas bijušo Padomju armijas virsnieku ģimenes. Elza tika pieņemta darbā par sētnieci, bet viņas māsa Olga Auguste Lasna (1895–1985), kurai nebija noteiktas darba vietas, palika viņas apgādībā. Vēlākos gados māsas esot mitinājušās veikala ēkas otrajā stāvā. Īpaši apkārtējo atmiņā ir palikusi garā auguma, dziļi ticīgā Olga, kura pat padomju laikā staigāja ar baltu lakatu un baltā, garā tērpā.  

1993. gadā māja tika atgriezta tās likumīgajiem īpašniekiem, bet vēlāk tā tika pārdota un šobrīd gaida renovāciju.