Neizskatīgais koka nams, kas padomju laika pārbūvju rezultātā bija zaudējis savas stiklotās verandas, augsto torni un kokgriezuma dekorus, sākotnēji bija Supeluse ielas lepnums. To uzbūvēja valsts padomnieks, inženieris Vasīlijs Nazarovs. 

1881. gada palu laikā ledus aiznesa sev līdzi un sabojāja daudzus kuģus un prāmjus, kas uz ziemu bija pietauvoti Pērnavas upē. Pēc šī notikuma tika pieņemts lēmums par pamatīgu ostas pārbūvi, un šos darbus vadīt tika uzaicināts gruzīnu izcelsmes ceļu inženieris Vasīlijs Petrovičs Nazarovs (1844-1924), kurš tikko bija pabeidzis līdzīgus darbus Liepājas ostā.

Pērnavas ostā tika izbūvēta jauna koka piestātne un līdz 18 pēdām (aptuveni 5,4 m) padziļināts kuģu ceļš. Pēc tam tika uzsākta vecā zviedru laika vaļņa grāvja padziļināšana, lai izveidotu vietu kuģu un peldošā tilta uzglabāšanai ziemas sezonā. Šim projektam bija svarīga loma Pērnavas ostas un tirdzniecības apstākļu uzlabošanā, un tas tika īstenots ar valsts atbalstu un Krievijas impērijas ceļu ministra Konstantīna Posieta (1819-1899), kurš bija dzimis Pērnavā un šajā augstajā amatā iecelts 1874. gadā, personīgā uzraudzībā. Ministrs Posiets, kurš sava 1886. gada apmeklējuma laikā apmetās Ūlu apriņķa padomnieka Stāla fon Holšteina muižā, 11. jūlijā devās ar tvaikoni uz Pērnavu, lai personīgi pārbaudītu ostā veiktos būvdarbus, un redzētais viņu ļoti apmierināja. Pateicībā par dzimtajai pilsētai izrādīto uzmanību pilsētas dome tā paša gadā decembrī lūdza ceļu ministru Posietu pieņemt Pērnavas goda pilsoņa titulu. 

Sāremā dambja būvētājs 

1889. gada sākumā Nazarovs devās uz Kuresāri ar uzdevumu noskaidrot, vai būtu saprātīgāk mēģināt padziļināt tur esošo veco ostu vai būvēt jaunu ostu Romasārē. 1891. gadā tika uzsākti Romasāres ostas būvdarbi, un par būvdarbu vadītāju tika iecelts Nazarovs. Osta tika pabeigta 1894. gadā, un tajā pašā rudenī Nazarovs pārņēma jau uzsāktos, bet organizatorisku problēmu dēļ apstādinātos Sāremā dambja būvdarbus. Darbos bija iesaistīti pārsimts strādnieku, kas strādāja gan vasarā, gan ziemā, un dambja būvniecībai cita starpā tika izmantoti Muhu pilskalna un Māsi ordeņa pils mūru akmeņi.

Trīs asis  platais un 1625 asis (3,5 kilometru) garais dambis starp Muhu un Sāremā salu tika atklāts 1896. gada 15. jūlijā (pēc vecā kalendāra) un par godu nesen mūžībā aizgājušajam projekta patronam, Vidzemes gubernatoram Mihailam Zinovjevam, tika nosaukts par Zinovjeva tiltu.

1897. gada 1. janvārī tika izveidota speciāla ostu būvniecības pārvalde, kuras centrs atradās Pērnavā un nodaļas – Kuresārē, Hāpsalā un Heinastē. Par tās vadītāju tika iecelts valsts padomnieks, inženieris Nazarovs. 1908. gadā par godu inženiera darbības 30. gadadienai Pērnavas Vaļņa grāvī izbūvēto ziemas ostu ar pilsētas valdības lēmumu un gubernatora un ministrijas atļauju pārdēvēja par “Inženiera Vasīlija Petroviča Nazarova ostu”. 64 gadus vecais vīrs atstāja dienestu un devās pelnītā pensijā.

Pēc Igaunijas Republikas nodibināšanas 1922. gadā Nazarovs lūdza piešķirt viņam Igaunijas Republikas pilsonību, un viņa iesniegumu personīgi apstiprināja pats valsts galva Petss, norādot , ka Nazarovs jau ir cienījamā vecumā un viņam jau ir noskatīta kapa vieta, tādēļ vecā kunga vēlmi vajadzētu apmierināt un vēl pirms nāves piešķirt viņam Igaunijas pilsonību. 

Vecais atraitnis atdāvināja savu lielo īpašumu saviem trim bērniem, un pēc vīra nāves 1924. gada februārī tas tika sadalīts trīs domājamās daļās un nostiprināts uz Marijas Vasiļjevas, Jekaterinas Kameševas un Pētera Nazarova vārda. Vasīlijs Nazarovs devās mūžībā 1924. gadā. 

Villa Villi un kafejnīca “Elionora” 

Nazarova mantinieki māju izīrēja, un 1927. gadā līdzšinējais Pērnavas viesnīcas “Central” īpašnieks Viljams Strikvalds (1882-1931) atvēra tajā pansiju Villa “Villi”. Mājas otrā stāvā tika iekārtotas 11 istabas atpūtnieku izmitināšanai, bet pirmā stāva divās zālēs un verandā durvis vēra vasaras kafejnīca “Elionora”, kas savu nosaukumu bija ieguvusi par godu Strikvalda meitai. Kafejnīca tika atklāta otrajos Vasarsvētkos ar klasiskās mūzikas koncertu, un nākamajā vasarā ēdamzāle laikrakstu slejās tika atzīta par vienu no atpūtnieku labākajām pusdienošanas vietām. Taču viesnīcas bizness diez ko neveicās, tāpēc jau 1929. gada rudenī tā tika slēgta, un mājas īpašnieki ķērās pie jaunu īrnieku meklēšanas. 

“Tervis” biedrības nams un pirmās Jo-Jo meistarsacīkstes 

Ņemot piemēru no angļu sporta klubiem, 1929. gada oktobrī nama pirmajā stāvā savas kluba telpas ierīkoja Pērnavas vecākā sporta biedrība “Tervis”. Tieši šeit sporta biedrības futbola nodaļa noorganizēja Igaunijas pirmās Jo-Jo meistarsacīkstes − 1932. gada rudenī Pērnavu sasniedza visu pasauli pārņēmusī apsēstība ar Jo-Jo. Pat dienas vidū ielās varēja redzēt Jo-Jo apsēstos (ko ar izsmieklu dēvēja arī par “jo-jomāniem”), kas aizrautīgi šaustīja mazo disku. 

Par 1932. gada 6. novembrī biedrības kluba telpās notikušo sacensību Igaunijas rekordistu un čempionu kļuva Cēzars Andrēzens (1914-1941) ar 5882 reizēm un uzrādīto laiku 2 stundas un 53 minūtes. Kā raksturīgs  modes tendencēm, nākamajā vasarā spēle jau bija izgājusi no modes.

1934. gadā, sekojot aizsardzības spēku vadības piemēram, kas tā paša gada pavasarī bija savu darbinieku atpūtas nama vajadzībām iegādājusies Promenaadi ielā (Tammsaare pst) esošo Villu Bellevue, valsts sāka apsvērt iespēju iegādāties Supeluse ielas namu policijas atpūtas nama izveidei. Taču pilsētas dome šo ideju neatbalstīja, jo atpūtniekiem piedāvājamo dzīvokļu trūkums pilsētā bija sācis kavēt kūrortpilsētas attīstību. 

Nacionalizācija 

Supeluse 7 nams Nazarova bērniem tika atsavināts 1940. gadā. Pēc kara nams, tāpat kā visas lielākās Supeluse ielas mājas, sākotnēji bija nodots armijas lietošanā, 1952. gadā tas pārgāja namu pārvaldes bilancē, un mājā tika izveidoti divpadsmit dzīvokļi. Šim nolūkam pat ēkas stikla verandas tika pārbūvētas par istabām. Vairāku pārbūvju rezultātā māja zaudēja lielāko daļu no saviem greznajiem rotājumiem.