Pēc Pērnavas arhitektes Margitas Kertsas 1997. gadā izstrādātā projekta uz zemes gabala, kas nodalīts no kādreizējā Bēkes īpašuma, tika uzbūvēta trīsstāvu villa ar Pērnavai neraksturīgu vīrieša vārdu − Villa Matias. 

Šis zemes gabals iepriekš nebija apbūvēts, tomēr šajā vietā dažādos laikos darbojās dažādi kioski un paviljoni. Lai gan neviens no agrākajiem būvētājiem vai īpašniekiem nav zināms, taču tie ir iemūžināti vairākās I pasaules karā uzņemtās fotogrāfijās, kuru centrālais objekts gan ir bijis Ūdensdziedinātava. 

Pērnavas pirmais stacionārais kinoteātris 

Igaunijas kino vēsturē par svarīgu tika uzskatīts 1908. gads, kad Tartu tika izveidots Igaunijā pirmais stacionārais kinoteātris (Siena tirgus elektriskais teātris “Illusioon”). Pērnavā pirmā speciāli kinoteātra vajadzībām celtā ēka pretim Ūdensdziedinātavai tika uzbūvēta gadu pirms šī svarīgā datuma. Tomēr gluži par stacionāru šo kinoteātri nevarēja nosaukt, jo pēc dažiem gadiem šī šķūņa tipa ēka tika izjaukta un pārvietota uz pilsētas centru. 

Nacionālajā arhīvā ir saglabājies kāda Teodora Pentsona pasūtīts projekts kinoteātra būvniecībai uz Bēkes zemes gabala. Būvprojekta rasējumu izstrādāja nesen amatā ieceltais pilsētas arhitekts Alfrēds Jungs, un kinoteātris savas durvis apmeklētājiem vēra 1907. gada pavasarī. Pēc avīzes vērtējuma, vismaz sākumā, lietas nevedās gluži veiksmīgi: “Nesen Baade ielā tika atvērts elektromiogrāfijas teātris, kas ir atvērts gan darba dienās, gan svētdienās. Interese sākotnēji ir maza.” 

Kinoteātrī sākotnēji darbojās uzņēmējs no Tallinas Karls Stefans, bet pēc tam, no 1909. gada, – Pērnavā dzīvojošais ebreju izcelsmes Dāvids Burmistrovičs. Vēlāk viņš kļuva par Pērnavas kinoteātra vadītāju ar visilgāko darbības pieredzi šajā jomā – viņš vadīja kinoteātrus “Ideal”, “Pallas” un arī 1930. gadā atklāto Jāna Pulla jauno kinoteātri Vee ielā (padomju laikā kinoteātris “Kiir”). 

Pie jūras izvietotais kinoteātris īpašu popularitāti neieguva, un pēdējo reizi Supeluse ielā tas tika reklamēts 1910. gada augustā. Novembrī kinoteātris tika pārcelts uz jaunu un, iespējams, labāko iespējamo vietu pilsētas centrā, tieši blakus dzelzceļa stacijas ēkai (laukumā, kur 20. gs. 90. gados tika uzcelts tirdzniecības centrs “DeLange”, Pikk 11).

Taraseviča limonādes kiosks 

Tā kā pēc kinoteātra pārcelšanas laukums Supeluse ielas stūrī palika tukšs, blakus esošā mazā paviljona vietā tiks uzbūvēts jauns. Paviljona projektu 1913. gadā pasūtīja kāds Gusevs, un projektā būvējamais objekts tika nosaukts par augļu leti. Tā bija viegla, paviljona tipa nojume ar nelielu tirdzniecības leti vienā stūrī. Drīz vien tirdzniecības vietā sāka darboties tirgotājs Tarasevičs, kurš aprīkoja paviljonu ar durvīm un logiem, un turpināja šeit tirgoties vairākus gadus.

Krievijā dzimušais Parfēns Tarasevičs (1872-1958) bija precējies ar Pērnavā dzimušo Jekaterinu, un viņu māja atradās netālu no paviljona – Väike-Ohvitseri(Kajaka) ielā. Tarasevičs bija uzņēmējs − 20. gs. 20. gadu sākumā viņam piederēja restorāns Kūrzālē un vēlāk – pārtikas veikals Karusselli ielā. 1926. gadā viņš māju īpašnieku sarakstā kandidēja uz pilsētas domi. 

Nepabeigtais pasta kantoris 

Padomju laikā šeit tika plānots uzbūvēt sakaru nodaļu − proti Pērnavas 3. sakaru nodaļai, kas dalīja kādreizējā Veseta nama pirmā stāva telpas ar krājaizdevu sabiedrību, telpas bija kļuvušas par šauru, īpaši ņemot vērā apmeklētāju skaitu vasaras sezonā. Jaunā pasta kantora projektu izstrādāja arhitekts Kalju Lutss (1931-1995), kura darbu skaitā ir arī Pērnavas viesnīca “Pärnu”. 

Pasta nodaļas paviljons šajā vietā tomēr netika uzbūvēts, bet 1973. gadā tika uzbūvēta ievērojami lielāka un daudzfunkcionālāka pasta ēka Kuuse ielā, kurā papildus parastajiem pasta pakalpojumiem bija pieejami arī telegrāfa pakalpojumi un pieci telefona aparāti tālsarunām, kā arī laikrakstu un žurnālu lasītava − viss nepieciešamais, lai labāk apkalpotu aizvien pieaugošo  tūristu skaitu, kas te ieradās no visas Padomju Savienības. Tomēr vasaras periodā joprojām saglabājās problēmas ar viesu ēdināšanu, tāpēc tika nolemts Nõukogude ielā uzbūvēt vēl vienu paviljona tipa ēdnīcu-bāru, kas ieguva

1997. gadā tika izstrādāts projekts daudzdzīvokļu mājas būvniecībai uz šī stūra, un tā autore bija Pērnavas arhitekte Margita Kertsa. Saskaņā ar pievienoto paskaidrojuma rakstu ēkas arhitektoniskais veidols veidots atbilstoši 20. gs. 30. gadu funkcionālisma stilam un Pērnavas villu būvniecības tradīcijām. Tāpēc priekšroka ir dota plakanam jumtam un gaišam fasādes apmetumam. Divstāvu ēka ir papildināta ar dziļāk atvirzītu trešo stāvu, ēkas pagalmā ir plānots baseins, bet ielas pusē – mājas priekšā izvietota dekoratīva strūklaka. Pirmajā stāvā bija plānots izbūvēt salona tipa kafejnīcas telpas, taču kafejnīca šeit tomēr nav atvērta. Ēka tika pabeigta 1998. gadā.