1962. gada pēdējās dienās Nõukogude un Roosi ielu stūrī tika pabeigta 8 dzīvokļu ēka, kas uzbūvēta pēc tipveida projekta Ziemeļu Augstsprieguma tīklu Pērnavas nodaļas darbiniekiem. Tikai pirms gada šis iepriekš neapbūvētais zemes gabals tika nodalīts no kādreizējā priekšpilsētas zemes gabala, kura pirmais zināmais īpašnieks 19. gadsimta vidū bija mucinieks Grēve. 

Daļa no Grēves īpašuma 

Uz lielā zemes gabala Nr. 169, kas sniedzās līdz Promenaadi (A.H. Tammsaare) ielai, esošā ēka bija pēdējā sloboda tipa apbūve, aiz kuras tālāk pletās piejūras ganības. Vecā māja, kas uz šodienu ir ieguvusi modernas aprises, ir saglabājusies līdz pat mūsdienām (Roosi 15) un tā atrodas tieši aiz padomju laikā uzbūvētās daudzdzīvokļu mājas. 

Mājas un lielā zemes gabala īpašnieks bija no Hannoveres nākušais mucinieks Heinrihs Konrāds Grēve (1811 – 1888), kurš Pērnavā bija apprecējis Helēnu Kristīni Bartelu. Vairums Grēves pēcteču pārcēlās uz Krieviju – dēls Leopolds Konrāds strādāja par ārstu un farmaceitu Samārā, otrs dēls Konrāds kļuva par Jelecas ģimnāzijas direktoru, bet dēls Ferdinands darbojās kā zvērināts advokāts Maskavā. Acīmredzot tāpēc mirušā Grēves īpašums nonāca viņa sievas māsas Agates Elizabetes Šmites (1826-1882) īpašumā. 

Māja palika šīs ģimenes īpašumā vairāk nekā pusgadsimtu, taču gadu gaitā lielais īpašums tika sadalīts mazākos apbūves gabalos, un tos iegādājās, piemēram, Eliass Vesets (1928. gadā, Supeluse 26) un Hanss Permans (1932. gadā, Supeluse 24). 

Vāciešu izsūtīšana 

Mājas pēdējā īpašniece pirms Otrā pasaules kara bija Emma Kristīne Anna Šmite (1862-1945), kura, būdama pēc tautības vāciete, tomēr nolēma nedoties uz Vāciju. Tieši savas tautības dēļ viņa kļuva par padomju represiju upuri – vecā Emma Šmite tika deportēta 1945. gada 15. augustā, 

atsevišķa deportācijas viļņa ietvaros, kad uz Sibīriju tika izsūtīti Igaunijas PSR  uz dzīvi palikušie vācu tautības pilsoņi. No Pērnavas tika izsūtīti visi šeit palikušie vācieši – kopskaitā 21 iedzīvotājs. Kopumā no Igaunijas PSR šī deportāciju viļņa ietvaros tika izsūtīti 407 cilvēki, no kuriem visvecākie bija tieši no Pērnavas izsūtītā, 83 gadus vecā Emma Šmite un viņas vecākā māsa, 88 gadus vecā Emīlija Opica. 

Abas māsas devās mūžībā jau tā paša gada rudenī Molotovas apgabalā, un viņu vārdi ir iegravēti Tallinā, Mārjamē izveidotajā Komunisma upuru memoriāla sienā. 

Tipveida projekts Nr. 1-317-1P 

1961. gadā no kādreizējā Konrāda Grēves lielā īpašuma tika nodalīts pēdējais − Supeluse un Roosi ielas stūra zemes gabals, kur tika uzsākta 8 dzīvokļu mājas būvniecība Enerģētikas pārvaldes Ziemeļu augstsprieguma tīklu Pērnavas nodaļas darbiniekiem. Enerģētikas pārvalde tika izveidota 1960. gadā, un tā pēc būtības bija “Eesti Energia” vietējā struktūrvienība, kura bija atbildīga par Pērnavas pilsētas elektroapgādes tīklu izbūvi un iespējamo avāriju novēršanu. Būvniecībai tika izvēlēts standarta dzīvojamās ēkas projekts ar numuru 1-317-1P jeb viens no ēku veidiem, ko tālaika PSRS valsts galvas Nikita Hruščova uzsāktās dzīvokļu politikas dēļ sāka dēvēt par “hruščovkām”. Tā paredzēja daudzdzīvokļu māju būvniecību strādnieku ģimenēm, kuras līdz šim bieži vien mitinājās šaurās kopmītnēs vai komunālajos dzīvokļos, dalot ar citiem virtuves un sanitārās telpas. Ekonomijas un būvniecības tempa paātrināšanas nolūkā tika noteikti ierobežojumi gan attiecībā uz dzīvokļu platību, gan uz griestu augstumu.

Māju būvēja Pērnavas REV, un tā tika nodota ekspluatācijā 1962. gada 30. decembrī ar adresi Nõukogude 16a. Lai gan tā ir būvēta pēc tipveida projekta, tomēr pateicoties tās baltajam apmetumam un salīdzinoši saprātīgajiem izmēriem, īpaši salīdzinājumā ar masīvo dzīvokļu māju, kas atrodas pa diagonāli otrā krustojuma pusē, tā diezgan labi iederas Supeluse ielas kopējā vidē.